Apvienoto Nāciju Organizācijas Vides programma šo gadu pasludinājusi par Starptautisko sikspārņu gadu.
Apvienoto Nāciju Organizācijas Vides programma šo gadu pasludinājusi par Starptautisko sikspārņu gadu. Turklāt septembrī ikviens tiek aicināts vairāk izzināt un izprast šos īpatnējos radījumus, kas ir apdraudēti. Viņi mīt visur, kur ir piemērotas vietas, – mežos, parkos, pie ūdeņiem.
Cilvēki uzskata, ka zina par sikspārņiem daudz, tomēr ne vienmēr tas, ko domā, ir patiess. Viņi nav akli, nav grauzēji, nav arī putni un nedomā tikai par to, kā iepīties cilvēku matos. Viņi nav arī mazi vampīriņi. Sikspārņi ir vieni no maigākajām, labvēlīgākajām un jaukākajām radībām pasaulē. Taču mītu un leģendu dēļ, kas cauri gadsimtiem nonākuši līdz mūsdienām, šie lidoņi ir pieskaitāmi pie visvairāk apdraudētajiem un nesaprastajiem dzīvniekiem.
Nav zināmi senči
Sikspārņi ir zīdītāji, bet no kurienes viņiem radušies spārni, tas vēl aizvien ir noslēpums. Izpētīts, ka šo lidoņu senči nav bijuši rāpuļi un ar pterodaktiliem tiem nav nekāda sakara. Sikspārņi veidojušies no nelidojošiem zīdītājiem. Iespējams, viņu senči dzīvojuši kokos, lēkājuši no zara uz zaru, un sākumā spārnu vietā bijusi ādas kroka, kas palīdzēja pārvarēt lielākus attālumus planējot.
Redz tumsā
Visi sikspārņi spēj redzēt tumsā, tomēr vairums sugu izmanto speciālu skaņas sistēmu, ko sauc par eholokāciju. Viņi rada augstas frekvences skaņu signālu, kas nāk no mutes vai deguna. Signāls atsitas pret objektu un atbalss veidā nonāk atpakaļ pie sikspārņa. Pēc šā signāla smadzenes veido precīzu objekta attēlu.
Sērkociņkastītes lielumā
Latvijā sastopamas 15 sikspārņu sugas, un visi šie dzīvnieki ir kukaiņēdāji. Jāteic, ka tieši šādas maltītes cienītāji ir vislīdzīgākie multfilmu vampīriem. Viņiem ir izteikti ilkņi, bet tie nav domāti vampīriskām neģēlībām, jo ar ilkņiem sikspārņi satur kukaini. Lai gan Latvijas sikspārņi nevar lepoties ar krāšņu kažoku, melni tie nav. Vairākums ir pelēcīgā vai brūnganā krāsā. Viņi ir daudz mazāki, nekā varētu šķist, redzot tos lidojam. Patiesībā Latvijā mītošie sikspārņi ir apmēram sērkociņkastītes lielumā. Mazākie sver apmēram piecus gramus, lielākie – 30 līdz 40 gramus.
Ziemojot sikspārņi ir neaktīvi. Ķermeņa temperatūra kļūst apmēram tāda pati kā vide, tāpēc viņiem vajadzīga mītne, kurā ir no mīnus viena līdz plus astoņiem grādiem, bet ne siltāk, citādi pārāk ātri iztērējas ziemošanai uzkrātie tauki.
Neveido ģimenes
Sikspārņi neveido ģimenes. Vasaras periodā tēviņi mitinās pa vienam, bet mātītes turas kopā. Sikspārņu kāzu laiks ir vasaras beigās vai rudens sākumā. Sēkla mātītes organismā it kā iekonservējas, un grūsnība iestājas tikai pēc ziemas guļas, kad mammas pamodušās. Mazuļi parasti dzimst jūnijā vai jūlija sākumā, bet augustā mazie sikspārnēni jau sāk lidot. Sikspārņi vislabāk jūtas kādā pažobelē, karājoties ar galvu uz leju – tā viņi atpūtina muskuļus, kas lidojot liek noslogoti. Pakaļkājas viņi spēj pagriezt par 180 grādiem – tā, lai ceļgali atrastos aizmugurē.
Kukaiņēdāji sikspārņi, kas dzīvo Latvijā, vienā naktī spēj notiesāt apmēram divus tūkstošus dažādu insektu. Ir arī vampīrsikspārņi ( tie gan nedzīvo Latvijā), kas laiza upura asinis. Šie sikspārņi spēj notiesāt tikai divas ēdamkarotes asiņu, un upuris šo uzbrukumu naktī nemaz nejūt. Patiesībā arī šie vampīrsikspārņi ir ārkārtīgi maigi un iejūtīgi radījumi, kuri “adoptē” savas sugas bāreņus un atvemj barību tiem sava bara locekļiem, kas tonakt to atraduši.
