Daukstu pagasta bioloģiskā zemnieku saimniecība “Elksnīši”, kur saimnieko Andra un Juris Madernieki, savas pastāvēšanas vēsturi raksta jau 21.gadu. Novadā ir daudz mazo lauku saimniecību, kuru saimnieki sīksti gadu no gada cīnās par pastāvēšanu, uzskatot, ka šodien salīdzinoši daudz vieglāk ir lielo zemnieku saimniecību īpašniekiem, kas var atļauties algot strādniekus.
“”Elksnīšus” saņēmu mantojumā. Mājām visapkārt ir vecvecāku savulaik iekoptas pļavas un tīrumi. Pagalmā – vectēva rokām uzcelta kūts. Es taču nevarēju pieļaut, kas viss paliek bez saimnieka un aiziet postā. Viņi savulaik tika smagi un grūti strādājuši. Tā arī turpinu saimniekot, lai gan reizēm no neskaitāmajiem lauku darbiem gribas aizbēgt. Pati dažkārt sevi apbrīnoju, ka tik ilgi esmu spējusi izturēt, jo dzīvot laukos nenozīmē dzīvot viegli. Arī sevi neuzskatu par sievieti, kurai zemniecība ir aicinājums, bet kur šodien citur aizskriesi. Kādreiz Gulbenē man bija darbs, bet šodien arī tur darba nav,” saka Andra.
No rokas mutē
Saimniecībā ir 24 liellopi starp kuriem 12 ir slaucamas govis. Andra stāsta, ka pirmajos saimniekošanas gados kūtī bijis mazāk lopu, bet pamazām paši ataudzējuši telītes, lai uz pienotavu varētu aizsūtīt vairāk piena. “Nevaru teikt, ka pa šiem gadiem esam saimniecību ievērojami paplašinājuši. Turpinām vecāku iesākto. Bagāti neesam kļuvuši. Tā arī dzīvojam no rokas mutē, kā tas ir raksturīgi mazai zemnieku saimniecībai. Esam bioloģiskā zemnieku saimniecība un saņemam šādai saimniecībai paredzēto valsts atbalstu, bet, kā nauda atnāk, tā arī aiziet, jo vienmēr ir daudz dažādu vajadzību,” prāto saimniece. Arī par turpmākajiem gadiem domājot, Andra bilst, ka vismaz šobrīd neplānojot ne ganāmpulku palielināt, ne papildus lauksaimniecībā izmantojamās zemes platības iegādāties. “Man šobrīd galvenais uzdevums ir izskolot bērnus. Kad tas būs izdarīts, tad vairāk arī nemocīšos. Vecākā meita jau ir pabeigusi augstskolu un strādā Rīgā. Trīs gadus paši maksājām viņai par studijām, bet pārējiem diviem gadiem ņēmām kredītu. Šogad vidējā meita beigs ģimnāziju un arī posīsies uz Rīgu. Atkal vajadzēs palīdzēt. Jaunākā meita šogad beigs 9.klasi,” stāsta Andra.
Nauda par pārstrādei nodoto pienu ir saimnieku mēneša alga. No “Elksnīšu” saimniecības piens tiek sūtīts uz akciju sabiedrību “Jēkabpils piens”. Ja vēl pirms kāda laika par katru piena litru maksāts labi, tad pēdējā laikā piena nauda atkal sarukusi. “Naudu gan vienmēr saņemam ļoti regulāri. Noteiktā dienā un stundā katras dekādes beigās pēc pulksten 16.00 nauda ir ieskaitīta manā bankas kontā,” stāsta Andra.
Vēlas atjaunot māju
Saimniecībai ir vairāk nekā 18 hektāri lauksaimniecībā izmantojamās zemes, no kuriem aptuveni 4 hektāri ir zem ūdens. 13,9 hektāri reģistrēti kā bioloģiskā zeme. Lai būtu kur ganīties liellopiem, zeme nedaudz tiek nomāta arī no kaimiņiem. Saimniecības teritorijā ir prāvs dīķis, kurā pietiek arī zivju. Vēl kādā ieplakā varētu ierīkot vēl kādu dīķi, bet Andra to nevēlas. “Negribu radīt sev liekas problēmas, jo dīķa apkārtne tiek piedrazota,” piktojas Andra. Saimniece stāsta, ka arī lopbarība katru gadu tiekot sarūpēta pašu spēkiem, jo ir gan traktors un pļaujmašīna, gan vālotājs. Tiekot pirkts tikai rulonu preses pakalpojums. Nelielai zemnieku saimniecībai iegādāties rulonu presi neesot izdevīgi.
Andras sapnis ir atjaunot vecvecāku celto dzīvojamo māju, bet līdz šim tam neesot pieticis naudas. “Lai jau ir tā Eiropas nauda, bet tā tiek izmaksāta pa daļām. Labāk būtu, ja visu summu saņemtu uzreiz, jo tad varētu kaut vai labāku traktoru nopirkt. Paldies Dievam, ka mums nav kredītu bankā! ” prāto Andra.
Lai gan Madernieku ģimenē izaudzinātas trīs meitas, vecāki nevēlas, lai kāda no meitām turpinātu saimniekot “Elksnīšos”. “Es neaudzināju bērnus šim verga darbam. Varbūt lielajās saimniecībās ir citādāk, kur viss ir mehanizēts. Es 17 gadus govis slaucu tikai ar rokām. Tad arī tās sabeidzu. Šodien, ja elektrības nav, slaukšanu atlieku uz laiku, kad tā atkal parādās,” neslēpj Andra.
