Diezgan aktuāls jautājums – vai cilvēkam ir vajadzīgs kāds, ar ko dalīties priekos un bēdās, par ko rūpēties, ko mīlēt un gaidīt mājās no darba.
Diezgan aktuāls jautājums – vai cilvēkam ir vajadzīgs kāds, ar ko dalīties priekos un bēdās, par ko rūpēties, ko mīlēt un gaidīt mājās no darba. Vai ir vajadzīgs kāds, ar ko dalīt savu vientulību? Domas dalās – ir un nav vajadzīgs.
Pazīstu cilvēku, kas par sevi saka: “Es visu laiku esmu viens un nekad nedomāju ar kādu saistīties.” Otram dvēselē nevar ielīst, bet psihologi šādus “cīnītājus” raksturo kā vienkārši savādākus. Ja viņiem nevajag cilvēku, ar ko kopā vadīt mūžu, tad tā vieta jau ir aizņemta. Ar ko? Vienalga! Ar darbu, vaļasprieku, nepastāvīgu dzīvesvietu un tā tālāk. Arī šādas lietas varot būt cilvēka uzticamais draugs un “mūža mīlestība”.
Ir arī otra cilvēku grupa, kas domā: “Es laikam visu mūžu būšu viens.” Viņi ir sasnieguši visus mērķus, izņemot vienu – nav aizdzīta vientulība, sirdī ir tukšums un reizēm vakaros gribas skaļā balsī raudāt. Viņi dara visu iespējamo – gaida krītošas zvaigznes un ievēlas vēlēšanos, iet pie zīlniecēm, apmeklē pasākumus, bet nekā. Ko saka psihologi par šiem cilvēkiem? Viņi pasmaida un cerīgi nosaka: “Katram cilvēkam ir otra pusīte, ko viņam agri vai vēlu ir lemts satikt. Cits to izdara jau pamatskolā, bet cits tikai sirmā vecumā.” Ļoti nomierinoši, vai ne? Tā vien gribas kliegt – kur tu esi un cik ilgi man tevi vēl jāgaida?! Ja viņi zinātu, kur mīt viņu laime, tad uzreiz aiztrauktos uz turieni. Bet neviens to nezina. Ja nu vienīgi liktenis.
Bet vai ir apmierinātie? Vai ir daudz tādu cilvēku, kas var teikt: “Jā, es esmu laimīgs! Man ir viss, kas cilvēkam vajadzīgs. Man ir ar ko dalīties priekos un bēdās, ir ko mīlēt un par ko rūpēties.” Teorētiski tādi ir, bet arī viņiem ikdienas steigā dažreiz savs “rūpju objekts” piemirstas. Kāpēc? Var taču paņemt mobilo telefonu un aizsūtīt īsziņu ar tikai diviem saprotamu tekstu. Tas “nostrādā”. Sīkumi vienmēr nostrādā. Un to nevajag aizmirst.
