Viesistabā goda vietā novietoti ģimenes foto. Senākie ir no vecvecmāmiņas albuma. Abi ar vecvectētiņu nobildēti savā kāzu dienā. Redzams arī mammas un tēta laulību foto. Bet omīte viena pati ar puķu pušķi rokās gozējas starp mazbērniem. Opīša nav nekur, jo viņš no omītes dzīves izsvītrots. Opītis omītei ir sāpīgas atmiņas, kurās viņa nevēlas gremdēties, un visa ģimene vienojusies klusēšanā. Tikai Maijai ar omīti un opīti saistās jaukākās bērnības atmiņas, tās nespēj izgaisināt nekas. Jo atmiņas nav tikai fotogrāfijas. Tās nāk ar smaržām, garšām, cilvēkiem, notikumiem. Kādam atmiņās patīk sildīties, cits no tām bēg.
Jaukākie svētki bērnībā
Gribas atsaukt atmiņas vēlreiz un vēlreiz, tā bērnībā piedzīvotās jaunā gada svinības atceras Maija. “Man tolaik bija seši gadi. Ir pagājuši 30 gadi, bet tās dienas notikumus atceros kā šodien. Tā bija visjaukākā Jaunā gada sagaidīšana manā mūžā. Mēs dzīvojām pilsētā, bet Jauno gadu ar ģimeni braucām svinēt pie omītes laukos. Bija sabraukuši visi trīs omītes bērni, bija pilna māja māsīcu un brālēnu. Spēlējām spēles kopā ar pieaugušajiem, piedalījāmies loterijā. Atceros, ka es izlozēju krāsainus koka klucīšus, kuriem katrā pusē bija cits zīmējums un varēja salikt dažādus attēlus. Tad bija Salavecītis, uz galda stāvēja cūkas galva ar zirņiem. Visi gājām ķekatās, saģērbušies smieklīgos apģērbos. Arī savā ģimenē mēģinu veidot tieši šādu Jaungada svinēšanas scenāriju. Taču to sajūtu vairs nevaru atkārtot, varbūt tādēļ, ka manā mājā uz jauno gadu nekad nav bijusi tik kupla radu saime. Domāju, ka radu klātbūtne bija tā, kas radīja to neatkārtojamo sajūtu,” pastāsta Maija.
Redz pārcirsto kāju
“Tēvs ar cirvi pārcirta sev kāju. Nevienu sev klāt nelaida, tikai mani. Viņš bija stipri iedzēris, sastrīdējies ar mammu un skaldīja malku,” savās sāpīgākajās bērnības atmiņās dalās Māra. “Apsaitēju asiņojošo kāju, kā nu savos deviņos gados pratu, un pierunāju tēti iet gulēt,” kā situāciju atrisinājusi, pastāsta Māra. Kopš tās reizes viņa arvien uzņēmusies samierinātājas lomu vecāku starpā. “Es kaut kā mācēju nobremzēt viņu abu dusmas. No pieaugušā skatpunkta raugoties – nebija pareizi mani tajā iejaukt. Vecāki izšķīrās, kad pabeidzu pamatskolu, sāku mācīties vidusskolā un mācību dēļ saku dzīvot pie krustmātes. Ar mammu par notikušo nerunāju. Tēvs jau ir miris, taču tajā visā jūtu tādu nepabeigtības sajūtu. Kaut kas neatrisināts ir palicis, taču runāt ar māti par to šobrīd neuzdrošinos. Pārāk daudz manī ir pārmetumu mammai.
Nezinu, vai izrunāšanās ar viņu kaut ko atrisinātu. Kopš sāku dzīvot pie krustmātes, atsvešinājos no vecākiem un arī no mammas. Sāku pie viņiem braukt arvien retāk. Vienīgais cilvēks, ar ko pārrunājam ģimenes lietas, ir māsa. Viņai no bērnības un vecākiem ir saglabājušās pavisam citas atmiņas. Iespējams, tas tādēļ, ka viņa ir jaunāka un netika ierauta vecāku attiecību skaidrošanas virpulī,” pauž Māra.
Kara šausmas atkārtojas
“Tūlīt ienāks vīri formās, ar šautenēm rokās un atkal mūs vedīs prom,” šādu sapni Anna naktīs redz palaikam. Tas ir tik reāls un pilnīgi sakrīt ar pašas piedzīvoto septiņu gadu vecumā. Viņas ģimeni padomju vara ierindoja “budžu” sarakstā un izsūtīja 1941. gadā. “Atceros, ka mammai lika ātri savākt mantiņas. Tēti apsargāja kareivji un neļāva iziet no virtuves. Mēs, bērni, sākām raudāt, kad naktī mūs pēkšņi pamodināja. Tās atmiņas ne ar ko nav izdzēšamas, un, to visu atceroties, joprojām asaras acīs saskrien. Prātā varu atsaukt vecmāmiņas seju, kura no pārdzīvojumiem jau izsūtījuma sākumā nomira,” pastāsta Anna. Viņai joprojām ir neomulīga sajūta un pārņem panika, ja naktī pie durvīm kāds klauvē. Par izsūtījumu atgādina sapņi naktīs, par piedzīvoto atgādina pat kartupeļu biezputra. “Māte strādāja fermā par slaucēju un nesa mājās pienu. Kad tikām pie pirmajiem kartupeļiem, izvārījām kartupeļu biezputru. Nekas cits klāt nebija, tikai biezputra, bet cik garda tā bija! Kad izvāru to tagad, izjūtas ir līdzīgas,” pastāsta sirmā kundze. Ar saviem bērniem un mazbērniem Anna nevairās runāt par notikušo. Ja kāds no saimes jautā, atbild. Taču jautājumu nav daudz. “Viņi redz, cik ļoti pārdzīvoju, tāpēc saudzē mani,” atzīst Anna.
Gaida veselu gadu
“Mēs tiekamies vienreiz gadā – skolēnu vasaras brīvlaikā. Tad aizvedu savus bērnus pie mammas uz laukiem un satieku savu mīļoto. Tā notiek katru vasaru, kopš vidusskolas laikiem. Man ir sava ģimene, viņam – sava, taču vasaras piedzīvojumu gaidu visu garo ziemu un pavasari,” pastāsta Arta. Par Artas “vasaras piedzīvojumu” viņas radi pat nenojauš, un viņa nevēlas to nevienam atklāt. Par iespēju izšķirties un veidot ģimeni ar savu mīļoto Arta ir skeptiski noskaņota. “Savu ģimeni negribu sagraut, jo mums aug divi dēli. Vīrs ļoti par viņiem rūpējas, un puikām viņš ir ļoti vajadzīgs. Nevaru nodarīt pāri bērniem.” Turklāt Arta nav pārliecināta, ka ikdienas dzīve kopā ar mīļoto visu nesabojātu. “Atmiņas par vasaru ir mans enerģijas lādiņš turpmākajam gadam. Dzīvoju no vasaras līdz vasarai. Pa vidu daudz strādāju – no agra rīta līdz vēlam vakaram, un lielākās rūpes par māju un dēliem uzņēmies vīrs.”
VIEDOKLIS
SARMĪTE ŠTĀLE, PSIHOLOĢE
Atmiņa saglabā un atjauno dažādus mūsu pieredzes elementus: intelektuālo, emocionālo un motorisko jeb kustību pieredzi. Tā saista pagātni ar tagadni un nākotni, un to var uzskatīt par svarīgāko izziņas funkciju.
Bērnības atmiņas katram cilvēkam ir svarīgākās, jo tās ietekmē visu viņa dzīvi un to saglabāšana kļūst par īpašu notikumu. Smadzenes spontāni pārstrādā un saglabā informāciju, kas ar mums notiek, kas mūs satrauc, un ļauj psihei pielāgoties visdažādākajām situācijām. Pat esot pieaugušiem un nonākot līdzīgās situācijās, var aktualizēties mūsu nepārstrādātās atmiņas, un tagadnes traumatiskās situācijās mēs vairāk jūtamies kā bērni, nevis kā patstāvīgi, pieauguši cilvēki.
Dažādi pagātnes notikumi, arī bērnības, saglabājas mūsu atmiņā. Mēs tos atceramies un domās pārceļam uz tagadni – ainas vai epizodes no pagātnes uzpeld šodienas realitātē. Īpaši nepārstrādātas atmiņas par traumatiskiem notikumiem glabājas mūsu atmiņā un atgādina par sevi. To varētu ilustrēt ar šādu gadījumu. Kādai sievietei četru gadu vecumā nomira mamma, un viņu uzaudzināja tante, kas aizliedza runāt par māti un neļāva izrādīt bēdas. Kad sievietei pašai piedzima dēls, viņai bija ļoti grūti izturēt tās reizes, kad dēls bija noskumis un raudāja. Daudz vieglāk bija tikt galā ar dēla dusmām, nevis bēdām. Apmeklējot vecāku grupu un runājot par šo situāciju, sieviete saprata, ka nav integrējusi savas sāpes un tāpēc viņai bija grūti pieņemt dēla sāpes. Tas parāda, ka sievietes pārdzīvojumi bērnībā ir saglabājušies viņas atmiņā un joprojām ietekmē pašreizējās izjūtas pret dēlu.
