Lauku mājas pagalmā stāvēja sešgadīgs puisēns Niks. Saģērbies lietoto drēbju veikalā pirktajās drānās, kuras acīmredzami bija par lielu, viņš ar savu izskatu izraisīja divējādas jūtas: gan labestīgu smaidu, gan sirdī smeldzošu žēlumu.
Lauku mājas pagalmā stāvēja sešgadīgs puisēns Niks. Saģērbies lietoto drēbju veikalā pirktajās drānās, kuras acīmredzami bija par lielu, viņš ar savu izskatu izraisīja divējādas jūtas: gan labestīgu smaidu, gan sirdī smeldzošu žēlumu. Jo tās taču bija pirktas “ar rezervi”, kā mēdza teikt viņa vecmamma. Viņi dzīvoja tikai divatā, un naudiņas bija gaužām maz. Tāpēc arī uz skolu Niks vēl nav gājis nevienu dienu. Spožajā ziemas saulītē labi bija redzama zēna nosmulētā sejiņa. Sevišķi netīri plankumi melnēja ap mazo mutīti, bet tos nemaz tik vienkārši nevarēja nomazgāt, jo vecās mājas lielajā virtuvē jau saimniekoja ziemas sals, pāraudis savas ledus mežģīnes pāri ūdenim mutes bļodā un ūdens spainī. Malciņas maz, tāpēc nevar pusgruvušo plīti virtuvē kurināt no rīta līdz vakaram. Un melnajos kaktos sals tāpat paliks, nekaunīgi slapstoties, atkāpsies tikai nedaudz plīts karstās virsmas priekšā. Toties zēna zilās actiņas, kas raudzījās augšup debesu spilgtajā zilumā, bija tikpat mirdzošas un skaidras.
Šobrīd Nikam tāda dīvaina priekšnojauta. Tāpēc viņa pētošais skatiens atrāvās no debesu samtainā ziluma un aizklīda pār sniegoto lauku tālumā – ja nu tieši šodien mājās pārbrauc māmiņa? Tas nekas, ko oma saka, ka tā notiks tikai nākamgad. Bet nu jau šitais gads tūlīt beigsies, un tad arī jaunais būs klāt. Var taču gadīties, ka viņa no tālajām zemēm pārbrauc drusciņ, drusciņ agrāk? Un pārsteidz visus! Bet neviens nenāca pa laukā iemīto taciņu. Visapkārt tikai ziemas klusums un spožums.
Ko ta salsti tik ilgi ārā? – zēnam aiz muguras skaļi iečīkstējās mājas ārdurvis, un viņa sapņa lidojumu iztraucēja vecmammas balss. – Ko ta tādu esi ieraudzījis?
Es? Neko… – klusā un negribīgi īgnā balsī atsaucās uzrunātais un, nedaudz salīcis, vecīgā gaitā, sperdams lielus un lēnus soļus, gāja iekšā.
Pēc laukā pavadītā laika istabā šķita silti un mājīgi. Vecajā, apaļajā krāsnī, kurām sen vairs nebija durtiņu, ugunsmēles lēni un nesteidzīgi laizīja pusžuvušās malkas pagales.
Nez vai mamma neatbrauks jau tagad? – velkot nost virsdrēbes, Niks pēc iespējas vienaldzīgāk pajautāja. Drošības labad seju gan pagrieza pret krāsni, lai oma nepamanītu, cik ļoti viņu tas interesēja.
Ūja! Kur nu tik ātri! – vecmamma atsaucās negaidīti aši, bez jebkādas domāšanas. – Sapelnīs tālajās zemēs daudz naudiņas, tad arī atgriezīsies.
Šāda atbilde kā ass pātagas cirtiens trāpīja tieši zēna sirsniņā. Viņa plānās lūpiņas sāpīgi noraustījās, kā vāra tauriņa spārni notrīsēja pievērtie plakstiņi. Viņš taču gaidīja… Cerēja, ka vecmāmiņa vismaz piekritīs viņa sacītajam. Nu nekā…
Puisēns juta, ka acis sāk tā dīvaini sūrstēt, tāpēc viņš vairs nesaka ne vārda un gāja ieslēgt veco televizoru. Viņš negribēja, ka vecmamma redz viņa acīs asaras, jo tad viņa pārmetošā balsī vienmēr sacīja vienu un to pašu: – Ko tad nu puņķojies? Liels puika – vari arī bez mammas kādu laiciņu padzīvot!
Niks ar visām kājām ierausās vecajā, vēl kolhoza laikā piktajā dīvānā, kuram viens gals atrāvies nost un karājās kā puspievērtas durvis. Kādreiz lepnais televizors bija novecojis līdz ar gadiem: ekrānā krāsas tikko samanāmas, toties skaņa gan vēl laba. Atkal rādīja reklāmu. “Tā ir viena no tām drūmajām,” kā Niks tās sauca, ja rādīja kaut ko garšīgu. Šoreiz reklamēja jogurtu. Zēnam bija jānoskatās, kā plūst plata, balta un bieza piena un krējuma upe no viena trauka otrā, paraujot sev līdzi lielas, sulīgas ogas.
Tāpēc jau viņš īsti nesaprot, kas tas baltais tāds ir, jo nekad tādu nav ēdis, bet, ka tas ir kaut kas salds un garšīgs, tas nu katram muļķim skaidrs. Tāpēc viņš aši novērsās no televizora, jo sajuta milzīgu izsalkumu.
Omīt, gribu ēst! Iedod baltmaizīti! – viņš jau rausās augšā no dīvāna, bet viņu apturēja vecmāmiņas balss: – Maizītes vairs nav. Pagaidi, tūlīt sacepšu kartupeļus!
Bet man gribas… – zēns caur asarām iedīcās. Nu viņš pats vairs nesaprata – vai raudiens nāca tāpēc, ka nav mammītes, vai tāpēc, ka reklamēja kaut ko garšīgu un viņam tik ļoti gribējās ēst.
Pacieties, rīt būs tava naudiņa, tad abi aiziesim uz autoveikalu un nopirksim kaut ko ēdamu. – Šoreiz vecmāmiņas balss skanēja mīlīgāk, un viņa jau gāja uz virtuvi.
Niks atkal ieritinājās dīvānā. Raudzījās ekrānā, bet caur biezo asaru miglu neko neredzēja. Tikai tad, kad pār nosalušajiem vaidziņiem noripoja pirmās siltās asaru lāses, skatiens kļuva skaidrāks.
Nākamā diena pienāca tikpat saulaina, spoža un auksta kā iepriekšējā. Tikai tā vairs Nikam nelikās sirsniņā tik drūma un bezcerīga. Šodien omīte saņems viņa naudiņu! Tā kā pensijas viņai vēl nebija, tad jau sanāca, ka viņam vienīgajam bija sava naudiņa. Tad jau viņš ir tāds kā ģimenes apgādnieks. Un par to zēns sajuta lepnumu. Protams, kad mājās būs māmiņa, tad naudiņas būs daudz vairāk. Stipri daudz.
Beidzot arī pienāca brīdis, kad mazdēls un vecmāmiņa soļoja pa šauro taciņu uz autoveikalu. Jātiek tik līdz lielajam ceļam, tad mazliet jāpaiet pa to līdz autobusa pieturai, un tad tur piebrauks veikals. Satiekoties ar citām tantēm, oma kļuva pavisam citādāka. Skaļi runāja un smējās. Zēns to zināja, ka viņa omītei ir arī vārds, jo citi viņu tā arī uzrunāja – par Zelmu. Tikai viņš vēl nesaprata, ka viņa bija vēl pajauna sieviete, ka viņai ir tikai piecdesmit četri gadi, ka viņai līdz pensijai vēl ilgi. Protams, to jau Niks saprata, ka viņa oma ir “nedaudz mazāk veca” kā pārējās kaimiņos. Tikai viņam nepatika, ka viņa vecmāmiņa bija pārāk tieva, tāpēc šķita gara un nedaudz salīkusi kā ezera niedre nelielā vējā. Tāpēc arī viņai nevienas drēbes nepiegūla augumam, atkarājās, šķita netīras un saņurcītas. Laikam arī viņa sev drēbes pirkusi “ar rezervi”.
Kad piestāja veikals, zēna prieks nedaudz saplaka. Tā vietā sirdī kā tumša ēna ielīda tramīgs nemiers. Viņš no pieredzes zināja, ja oma sapirks produktus daudz vairāk nekā ir naudiņas un paliks parādā, tad tas bija ļoti slikti. Jo šo pirkumu vidū būs degvīna pudele, bet Nikam, it kā pielabinoties, tiks lielā limonādes pudele. Pēc tam oma dzers ugunsdziru kopā ar kādu svešu onkuli, kas reizēm uzradās (nez no kurienes). Sākumā viņi glāzītes cilā klusēdami. Pirmā skaļāka kļūs vecmamma, tad svešinieks, līdz oma sāks lamāt valdību par zagļiem un laupītājiem. Tādās reizēs Niks nezin kāpēc jutās vainīgs. Un kauns svešā onkuļa priekšā.
Tāpēc tagad puisēns uzmanīgi sekoja tam, kādi pirkumi iegulst somā. Notika sliktākais. Vispirms pārdevējs padeva lielo limonādes pudeli, kurai tūlīt sekoja bezkrāsaina degvīna pudele. Un tikai tad sekoja pārējie pirkumi. Kad nu beidzot bija jāmaksā par pirkumu, pietrūka naudiņas.
Ieraksti pietrūkstošo melnajā grāmatā, – Niks dzirdēja sakām vecmammu.
Sakautrējies viņš tūlīt atrāvās no viņas tālāk. It kā būtu sveša, kurai viņš nejauši nostājies blakus.
Ko tu, Zelmiņ! Tu jau man no pagājušās reizes esi parādā piecus latus, – laipni saka pārdevējs, vīrs brieduma gados, kuram arī viss augums bija briedis līdz ar gadiem.
Atdošu, Arvīdiņ, atdošu! Līdzko meita pārbrauks no Īrijas, tā tūlīt naudiņu atdošu! – vecmamma zvērēja un reizē it kā taisnojās. – Nudien! Un vēl ar uzviju!
Mājupceļš sanāca daudz drūmāks, nekā turp ejot. Puika bija sevī ierāvies, uzmetis kūkumu kā kaķis, sakniebis plānās lūpiņas, sparīgi soļoja savā vecīgajā gaitā. Tāda viņam piemetās ikreiz, kad kļuva skumji. Laikam jau tas dīvainais smagums no sirsniņas izplūda pa visu sīko augumiņu, salieca to kā kabatas nazīti, bet kājas centās izbēgt no šī smaguma, sperot tik platus soļus. Vecmamma gan šobrīd jutās labi, jo daudz runāja un ķiķināja. Citreiz Nikam tas būtu paticis, tikai šoreiz ne.
Kad viņi ienāca savas mājas pagalmā, īsā ziemas diena jau bija galā. Tālumā jau melnēja mežs, aiz kura kā liesmojošs ugunskurs izplēnēja saulriets. Vecā māja nācējus sagaidīja tikpat tumša un salta kā tālīnā meža strēle. Gluži negaidot, Niks nodrebinājās, jo sala, reizē ar tumsu pieņēmās spēkā. Bet istabā iedegtā gaisma ienesa it kā saules siltumu un drošības sajūtu. Niks bija jau ievērojis, ka šis siltums ir mānīgs. No ārā ienākot, tā tikai šķita, ka istabā ir silti, tāpēc virsdrēbes nedrīkstēja tūlīt novilkt, jo krāsns nemaz vēl nebija kurināta, bet rīta siltums no iekurtās plīts jau sen pazudis. Tāpēc šobrīd zēnam nemaz nekārojās ledusaukstā limonāde. Tagad vislabāk viņš dzertu karstu tēju un kārtīgi saēstos svaigo baltmaizi. Bet vēl jāpagaida, jo vecmamma tikko bija ķērusies pie krāsns kurināšanas. Bet nepaspēja uzšvirkstināt sērkociņu, jo pie durvīm kāds skaļi un uzstājīgi pieklauvēja. Tālāk viss norisinājās kā vienmēr šādās reizēs, kad Zelma “atļāvās sev mazu prieciņu”, kā viņa pati teica, iedzerot kādu malciņu sīvā. Arī ciemiņš jau daudzreiz redzēts – nenosakāma vecuma vīrietis, nenosakāmas krāsas adītā micē. Arī biezā virsjaka šķita tāda pati pelēcīgi bezkrāsaina, kura tuvumā nelāgi dvakoja. Sevišķi, ja istabā bija silti un ciemiņš to nenovilka.
Zēns redzēja, kā pēc klauvējiena pie durvīm oma pārtrauca likt krāsnī malku un steidzās pie durvīm, šoreiz krāsni nemaz neiekūrusi. Protams, ka nācējs bija tas pats pelēkais onkulis, drūms un nepatīkams kā pelēkā, miklā rudens diena. Tāpēc Niks steidzīgi paņēma savu lielo, smago limonādes pudeli, kura nosalušajos pirkstos likās kā ledus gabals, un aši paslēpa to savās kaktā samestajās mantās. Tad tikpat izveicīgi metās atpakaļ, piespiedās neizturami aukstajam krāsns sānam, it kā tas būtu silts un stāvēja tā, it kā neko nebūtu noslēpis.
Pēc īsa brīža jau oma ar ciemiņu sēdēja pie galda, uz kura lepni kaklu slēja degvīna pudele, svaigi baltmaizes klaipiņi un kaut kādas konservu kārbas, bet arī vesela gūzma netīru trauku, jo Niks ar vecmammu allaž ēda istabā, jo te bija siltāks.
Tā stāvot, kā ļauna, auksta roka to no visam pusēm pamazām apskāva aukstums. Tas līda pat zem nenovilktajām virsdrēbēm, lai gan virsjaka bija bieza, tā bija par lielu un nepakļāvās kalsnajam bērna augumiņam, tā atļaujot saltumam ložņāt zem drēbēm. Viņš juta, kā ķermeni noraustīja trīsas. Tad atkal un atkal… Gribējās ēst un ļoti, ļoti kārojās karstu tēju, bet zēns neuzdrošinājās pieiet pie galda un paprasīt ko ēdamu, jo šādās reizēs omai nepatika, ka “bērni lien pieaugušo darīšanās”, un tēju viņa arī neietu uzvārīt. Un kas zina, ko atkal noburkšķēja onkulis… Viņa skatiens Nikam tā nepatika, jo tas lika zēnam justies kā pieklīdušam ubagam. Tāpēc viņš nolēma, ka labāk nepamest savu vietu pie ledusaukstās krāsns. Bet tajā pat mirklī skaudrs žēlums kā šķēps ieurbās puisēna sirsniņā. Pēkšņi tam šķita, ka viņš ir visu pamests un aizmirsts, nevienam nevajadzīgs. Ne māmiņai, ne tētim, ne vecmāmiņai… Nevienam.
Un tad jau drīz sajuta, kā iesūrstējušās acis, kā asaras grauza sev ceļu, lai siltas un sāļas pārritētu pāri vēsajiem vaidziņiem. Viņš gan centās tās pavaldīt, centās norīt to kamolu, kas aizžņaudza kaklu, bet nepietika spēka.
Asaras atrada savu ceļu, un līdz ar tām uzradās pile degungalā. Niks klusiņām norausa slapjumu no sejas ar jakas garo piedurkni un uzmeta zaglīgu skatienu abiem sēdētājiem. Protams, ka tie kaut ko runāja savā starpā un uz stāvētāju ne reizi nepaskatījās. Šāda pieaugušo nevērība pret zēnu noslāpēja viņā skaudro žēlumu, ļaujot no jūtu bangām uzpeldēt arī aizvainojumam… un dusmām. Mazais cilvēciņš spēji iztaisnoja muguru, enerģiski vēlreiz noslaucīja slapjo seju un tikpat enerģiski devās pāri istabai uz ārdurvīm. Viņš šajā jūtu jūklī bija atradis izeju: viņš ies pie krustmātes! Viņa taču dzīvoja netālu: jāaiziet tikai līdz lielajam ceļam, tad drusciņ vēl jāpaiet un tad jānogriežas nelielā meža ceļā, kas aizveda uz mežsarga māju, kur dzīvoja viņa krustmāte un krusttēvs.
Atverot durvis, bēglis, jau stāvot durvīs, uzmeta vēl skatienu omai – vai tikai viņa neatskatīsies un nepamanīs viņa aiziešanu. Taču ne. Viņa pašreiz pielika pie lūpām lielo glāzi ar nedaudz ielieto dzērienu. Aizvēris aiz sevis durvis, Niks uz brīdi apstājās. Nedaudz satrūkās no tumsas, kas it kā negaidot pārņēmusi savā aprūpē sniegoto lauku, nemaz nerunājot par tuvākajiem krūmājiem. Varbūt, ka aiz tiem glūn kāds izsalcis vilks, bet cilvēkiem jau nu viņš nemaz tik bieži neuzbrūk. Lai nu kā, bet tā stāvēt arī nav prāta darbs, jo tā jau sala kāju un roku pirksti. Tāpēc Niks sabāza rokas garajās piedurknēs un sāka sparīgi soļot pretī tumsai.
Soļojot pa tīrumā tikko samanāmo taciņu, nakts klusumā zem katra soļa spalgi šņirkstēja sniegs. Tas gājējam patika, jo šo skaņu jau pa gabalu varēja dzirdēt vilks un jau laikus aizbēgt, jo izklausījās, ka soļotājs ir liels un būdīgs. Un tajā brīdī pār tīrumu izklājās pienbalta gaisma. Zēns pacēla augšup skatienu un ieraudzīja spožo pilnmēness seju, kas tik tikko bija izslīdējusi it kā no milzīgā ozola ķeburainajiem zariem. Tagad iet bija pavisam droši, jo viņu uz katra soļa pavadīja mēnestiņa draudzīgais vaigs.
Pavisam drīz Niks nokļuva uz lielā ceļa. Nu mēnestiņš palika gājējam aiz muguras, taču tas tagad šķita vēl gaišāks, jo zēnam pa priekšu soļoja viņa paša ēna. Lai nebūtu jādomā par to, cik ļoti salst kājas, un nakts saltums bija uzsedzis viņam it kā aukstu seģeni uz pleciem, viņš domāja par krustmātes silto māju. Tur siltas bija visas trīs istabas. Un silta bija arī virtuve. Pa īstam silta. Viņš domās jau skatīja viņas pārsteiguma pilno seju, kad tā ieraudzīs vēlīno ciemiņu. To, cik aši viņa iejauks pankūkas un jau pirmo izcepto tūlīt uzliks viņa šķīvī, pie reizes pajautājot, ar ko tad viņš labāk ēdīs – ar krējumu vai zapti. Lai remdētu savu milzīgo izsalkumu, viņš ēdīs abus uzreiz.
Jaukās domas pēkšņi izgaisa, jo nu bija jāuzmana, kur tad būs ceļš, kas iegriezīsies mežā uz krustmātes mājām. Pēc nedaudziem soļiem Niks to arī pamanīja. Priecīgs, ka nebija nomaldījies, puisēns gribēja soļot ātrāk pa meža ceļu, bet kājas jau bija piekusušas un negribēja klausīt. Brīnums, mežā zēnam vairs tā nesala. Nesala pat kāju pirksti. Arī auksto seģeni no pleciem mežs bija noņēmis. Tikai spēka kļuva arvien mazāk. Un zēns apstājās. Palūkojās melnajā meža sienā, kas ceļu ieskāva no abām pusēm, un, sev par pārsteigumu, neizjuta arī bailes. Ja jau tā, tad Niks nolēma uz brīdi apsēsties ceļa malā uz nelielā sniega valnīša. Apsēdies pierāva pie krūtīm ceļgalus un apskāva tos ar abām rokām, nemaz nemanīdams, ka viņam nav cimdu, jo pirksti vairs nesala. Tad viņš pavērās augšup debesīs. Mēness vairs nebija redzams, tas palicis aiz egļu galotnēm, bet zvaigžņu gan bija daudz. Lielas un mazītiņas. Un viņas visas mirgoja. Nē, smaidīja un mirkšķināja. Zēns uzsmaidīja viņām un juta, kāds dīvains siltums nolaidās pār viņu no zvaigznēm. Viņš sajuta, ka kāds no augšas uzsedza viņa pleciem siltu debesu gabaliņu kā segu. Laikam jau zvaigznes viņu apsedza un sūtīja savu siltumu. Lai būtu vēl siltāk, viņš aizvēra acis un ļāvās miedziņam…
Tajā pat brīdī no ceļa iegriezās mašīna. Tās prožektori, līgani šūpodamies, vispirms nelielajā ceļa līkumā noglāstīja lielo egļu stumbrus un tad kā asi šķēpi uztaustīja ceļmalā sakņupušo bērna augumiņu.
