Lizumniete Ina Celmiņa ir sešu bērnu māte. Viņa ir bijusi arī audžumamma daudziem dzīves pabērniem. Lizumā viņa nodibinājusi jauniešu biedrību, lai iesaistītu jauniešus dažādās aktivitātēs. Ar Inu runājām par to, kādai, viņasprāt, jābūt ģimenei, kādām tās vērtībām, ko var un ko nevar piedot.
“Ģimenē esam astoņi cilvēki – seši bērni, es un vīrs Aigars. Vecākajam dēlam Guntaram ir 21, Kristapam 18, Jolantai 14, Laumai 10, Edvardam Noa 5 gadi, bet pastarītei Esterei Tīnai – gads un divi mēneši. Ģimenē mums bija arī audžubērni, bet šobrīd nav. Ja rodas nepieciešamība, brīvprātīgi palīdzu jauniešiem, kuriem jau ir 18, 20 un pat vairāk gadu. Viņiem piedāvāju to dzīves modeli, kādā mēs dzīvojam, mācu iepirkties, apkopt sevi, ierādu darba iemaņas – visu to, ko savulaik šiem bērniem nav iemācījuši viņu īstie vecāki. Paiet pusgads, gads, tad viņi aiziet savā dzīvē. Jau esmu vecmāmiņa trim savu audžubērnu mazuļiem. Tā viņi mani sauc. Audžubērnu dzīves ceļš ir dažāds. Vieni ir veiksmīgi uzsākuši savu dzīvi, bet ir arī tādi, kas aizgājuši ne pa to labāko ceļu,” stāsta Ina.
– Kāpēc daļa izvēlas ne to labāko dzīves piemēru?
– Tā ir katra bērna un jaunieša izvēle. Varbūt viņiem pietrūkst gribasspēka, jo dzīve nav viegla. Pēc trīs dienām man būs 39 gadi, un es neatceros, ka būtu viegli dzīvojusi. Kopš bērnības esmu smagi strādājusi, bet šodien jauniešiem šķiet, ka dzīvot ir ļoti viegli, ka nevajadzēs pielikt ne mazākās pūles, lai kaut ko sasniegtu. Manuprāt, ir izdoti nepareizi likumi, ja skolās bērni nedrīkst mazgāt traukus, uzkopt klašu telpas, kur nu vēl mizot kartupeļus un veikt citus darbus. Neuzskatu, ka tiku pazemota, ja man skolas gados bija, piemēram, jāmizo kartupeļi skolas kopgaldam.
Liela nozīme ir audzināšanai ģimenē un vecāku piemēram. Reti kurš spēj no tā izrauties, lai dzīvotu citādāk. Māte un tēvs ir pirmais piemērs, kā bērnam dzīvot. Arī mani vecāki bērnībā pameta. Mani ļoti stingri audzināja vecmāmiņa. Arī savus bērnus audzinu stingri, novelkot robežu, līdz kurai ļauju viņiem iet. Ja tā tiek pārkāpta, seko sods. Ne katram patīk, ja noteikts laiks ir jāpavada, sēžot uz krēsla. Esmu pārliecinājusies, ka tikai no malas tas šķiet viegls sods. Droši vien bāriņtiesas speciālisti mani par to nosodīs, uzskatot to par bērna psiholoģisku ietekmēšanu, bet es kā māte esmu atbildīga par to, kāds dienās izaugs mans bērns! Ja viņš izdarīs kādu pārkāpumu, sabiedrība vispirms nosodīs mani un tēvu, ka neesam pratuši audzināt savus bērnus.
– Jūs Lizumā nodibinājāt jauniešu biedrību.
– Biedrības nosaukums ir “Your Way” (“Tavs ceļš”). Šāds nosaukums tāpēc, ka bērna un jaunietim ir divas ceļa izvēles iespējas: iet pa vieglo, bet nepareizo ceļu dzīvē, vai iet pa pareizo, bet grūto ceļu. Tās mērķis ir aktivizēt jauniešus labiem darbiem. 30.aprīlī mēs piedalījāmies Lielajā talkā, lai sakoptu savu pagastu. Kad uz talku aicināju jauniešus, daudzu vecāki tam protestēja, sakot, ka viņu bērns neies un citu atstātos atkritumus nevāks. Uz jautājumu, kāpēc tā, bija atbilde: “Es savā laikā smagi strādāju, tāpēc negribu, lai mans bērns smagi strādātu.” Kāpēc vecāki nepadomā, ka dzīvē ikvienā amatā šodien ir smagi jāstrādā. Kad Latvija atguva neatkarību, mēs ļoti tiecāmies pēc kapitālistisko valstu dzīves standartiem, pēc viņu brīvības un visatļautības, pārkāpjot galējo robežu. Mana māsa, kura šodien strādā Anglijā, apliecinās, ka tur skolās ir jāvalkā formas tērps, nedrīkst būt auskari ausīs, lakoti nagi, bet pie mums – jo vairāk, jo labāk. Tur skolotājs ir vērtība, bet vai pie mums skolotājs šodien tiek cienīts? Kā to visu vērst par labu? Man nav atbildes, jo jau esam aizgājuši par tālu. Ja nu vienīgi paši vecāki mainīs savu attieksmi pret šo visatļautību. Arī maniem vecākajiem bērniem ļoti svarīgs ir viņu draugu viedoklis. Neesmu pasargāta no norādēm, ka neko nesaprotu no šodienas un tamlīdzīgi, ka draugu viedoklis ir pareizais, bet tad, kad iekuļas kaut kādās nepatikšanās, tad gan atzīst, ka vecākiem ir bijusi taisnība.
– Kā, jūsuprāt, turēties pretim bara instinktam?
– Diemžēl tas nav viegli, jo tiek norādīts, ka esi “memmītis”, “mīkstais” un tamlīdzīgi. Zinot, ka arī Lizumā jauniešiem ir daudz brīvā laika, nav ar ko nodarboties, tiek lietoti alkoholiskie dzērieni, mēģinājām kaut ko darīt lietas labā. Interesanti, ka tajā pašā laikā jaunieši bilst, ka nav, ko darīt, bet tad, kad tiek piedāvātas iespējas, atkal negrib. Ir grūti izprast šo problēmu, vai šī nevēlēšanās ir pašos vai to ir ieaudzinājuši vecāki. Lai ieinteresētu, organizējām hiphopa deju apguvi. Sākumā bija ārkārtīgi daudz jauniešu, bet pagāja trīs četri mēneši un viss apstājās. Vajagot kaut ko “krutāku”, piemēram, kikboksu. Tiklīdz ir mazliet vairāk jāpapūlas, tā ir par grūtu. Dažkārt ir jāpaiet pieciem gadiem, lai skeptiski pret visu noskaņotais jaunietis saprastu, ka man ir bijusi taisnība. Ar maniem audžubērniem arī ir dažādi. Vieni atzīst, ka ir grūti, tomēr cīnās, otri uzskata, ka nav vērts cīnīties. Man bija darīšana ar kādu meiteni, kura nokļuva pie manis, jau būdama prostitūta. Mēģināju viņai atklāt, ka dzīve var būt arī citādāka, tomēr viņa atgriezās pie ierastās nodarbes, jo tā ir vieglāk. Galvenais ir mēģināt šiem cilvēkiem palīdzēt, viņus nenosodot, jo mēs paši neviens nezinām, kurā brīdī varam kļūdīties.
– Materiālās un garīgās vērtības. Kurš svaru kauss būs smagāks?
– Materiālās vērtības nekad nespēs aizstāt garīgās. Tu vari būt apzeltīts, tev var būt skaista villa, jo par naudu ir iespējams nopirkt visu, tikai ne mīlestību. Tukšumu cilvēka sirdī spēj aizpildīt tikai mīlestība. Šodien cilvēki arvien vairāk arī ģimenēs atgriežas pie garīgajām vērtībām. Protams, viņi daudz viļas. Daudzi domā, ka tiklīdz atgriezīsies pie Dieva, tā viņiem uzreiz būs viss. Nebūs. Es pati astoņus gadus esmu kopā ar šo augstāko spēku. Neesmu kļuvusi bagāta, bet man sirdī nav tukšuma. Man ir mīlestība, ko es varu dāvāt savai ģimenei un citiem cilvēkiem. Manī ir prieks, jo jūtos garīgi sakārtota. Diemžēl sabiedrībā arī šodien vēl vada materiālās vērtības. Cilvēki strādā divos trijos darbos, nekam neatliek laika. Tas arī ir vajadzīgs, bet, ja cilvēkā nebūs iekšējās sakārtotības, tam visam nav jēgas. Uzskatu, ka Dievs ir tas, kas uzrunā cilvēku, radot šo iekšējo vēlēšanos kaut ko meklēt. Ja cilvēks sajutīs šo vajadzību, viņš sāks meklēt Uz baznīcu nevajag iet tikai ķeksīša pēc.
– Kā ar valsts palīdzību ģimenei?
– No valsts es šodien neko negaidu. Tik, cik manas un vīra rokas ar Dieva svētību spēs paveikt, tik arī būs. Valsts manus bērnus neaudzinās, bet, ja viņi kaut ko izdarīs sliktu, sodīs gan. Šodien ir šī bezmaksas izglītība. Paldies par to, jo mans vīrs ir pelnījis kaut ko par brīvu, jo maksā nodokļus šai valstij. Es neieciklējos uz to, ka manā vietā visu izlems jaunais prezidents vai politiķi. Paldies par bērnu pabalstu, bet, ja arī nebūs, paši tiksim ar visu galā. Mums ir divi dārzi, tūlīt, tūlīt sākšu audzēt Kalifornijas sliekas. Mēs esam tikuši galā visos laikos. Tos, kas visu gaida tikai no valsts, es uzskatu par parazītiem. Kā citādāk nosaukt cilvēkus, kam ir rokas, kājas un galva uz pleciem, lai kaut ko izaudzētu dārzā, nevis skrietu uz pagastu, saucot: “Dodiet, man pienākas!” Protams, ir ģimenes, kur māte viena audzina četrus bērnus un viņai vienai ir grūti tikt ar visu galā, tāpēc ir vajadzīgas šīs labdarības akcijas, kas neļauj šādām ģimenēm būt aizmirstām. Pamazām tuvojas arī Gulbenes Pilsētas svētki, kuru laikā organizācija “Ecclesia” organizē Ģimenes svētkus, kad dažādās nominācijās tiek suminātas novada ģimenes. Arī es esmu iesaistījusies šā pasākuma organizēšanā, jo cilvēkiem ir jāatver savas sirdis kādam labam darbam. Visi mūsu labie darbi tiek ierakstīti debesīs. Pat, ja cilvēki nenovērtēs, Dievs novērtēs.
