Pasaules kausa izcīņas sacensībās biatlonā svētku laikā ir iestājies neliels pārtraukums. Arī mūsu novadniece biatloniste Madara Līduma izmanto šo brīdi, lai apciemotu dzimto pusi un savus mīļos cilvēkus. Taču, arī baudot nelielo atpūtas brīdi, Madara izmanto iespēju, lai patrenētos. Pēcsvētku dienās viņa trenējās Alūksnes sporta bāzē “Mežinieki”. Devāmies turp, lai satiktu viņu.
“Alūksnē man dzīvo tētis, tas ir arī tuvu mājām, Gulbenei. Tā kā ne Gulbenē, ne Rīgā, kur es dzīvoju, trašu nav, izmantoju iespēju to darīt šeit,” saka Madara. Viņa atklāj, ka labprāt izmanto katru brīdi, lai apciemotu savus tuviniekus, jo tas negadās pārāk bieži. “Man patīk sava dzīve, bet tuvinieki, protams, ļoti cieš. Es nevaru tik bieži atbraukt pie vecākiem, ar draugu ikdienā sazinos piezvanot vai uzrakstot īsziņu. Tad, kad esmu šeit, Latvijā, esmu nemitīgā skrējienā, jāpaspēj paveikt 101 darbs, visus gribas satikt, ar visiem parunāties. Ja mani tuvie cilvēki to neatbalstītu, es droši vien to nedarītu, taču viņi ir laimīgi, ja esmu laimīga. Viņi pieņem mani un to, ko es daru, un mēģina atbalstīt, jo biatlons ir mana dzīve.”
Pieņem grūtu lēmumu
Jau nākamās nedēļas sākumā Madara dosies uz nākamo Pasaules kausa izcīņas posmu Vācijā. “Šogad īpaši neuztraucos par saviem rezultātiem. Ņemot vērā, kāds bija pavasaris un kāds bija sagatavošanās posms šai sezonai, man šķiet, ka pēdējo astoņu mēnešu laikā esmu pabeigusi vēl vienu dzīves augstskolu. Tik, cik, pati visu darot, esmu iemācījusies pa šiem mēnešiem, šķiet, nebiju iemācījusies pa pēdējiem 11 gadiem kopā. Un man ir liels gandarījums un lepnums pašai par sevi!” saka Madara. “Pavasarī man nācās pieņemt ļoti grūtu lēmumu – palikt vai nepalikt biatlonā. Nebija it nekā, gatavoties varēja, kā, kur un par ko grib, federācija tikai apņēmās organizēt braukšanu uz Pasaules kausa sacensībām. Protams, ja es vairāk draudzētos ar galvu, man te vispār nevajadzētu būt,” joko Madara. Taču arī tobrīd viņai līdzās pagadījās labi cilvēki, kas palīdzēja solīti pa solītim tikt līdz sezonas sākumam. Madara atzīst, ka pareizās izvēles izdarīšana pavasarī nākusi ļoti grūti, taču viņa sapratusi, ka sirds pieder biatlonam, ka viņai patīk viņas dzīve un sports. Lai arī pēc visiem loģikas likumiem licies, ka turpināt nodarboties ar biatlonu nevajadzētu, Madara klausījusies savā sirdsbalsī. Šobrīd viņa saka, ka savu lēmumu nenožēlojot.
Viss ir apgriezies kājām gaisā
Madara atzīst, ka šajā sezonā startē ar pavisam citu garšu, jo neviens no viņas patiesībā neko nevar prasīt. “Šobrīd es visu daru simtprocentīgi tikai sevis dēļ. Un beidzot šogad jūtu, ka man ir daudz lielāks azarts, ir prieks par pašu procesu, par treniņiem, par sacensībām. Protams, vērtējot no profesionālā viedokļa, ir paieti daudzi soļi atpakaļgaitā. Es ļoti izjūtu, ka man blakus nav mana gudrā trenera Māra Čakara, lai gan, protams, priecājos, ka viņš beidzot ir novērtēts, ka viņam ir stipra aizmugure un beidzot var darīt to, ko vislabāk prot. Mēs, protams, arī šobrīd sazvanāmies, satiekamies, un viņš nekad neatsaka padomu, bet reāli man šobrīd īsta trenera nav. Jā, Latvijas izlases treneris ir Intars Berkulis, taču viņš vairāk palīdz ar organizatoriskiem jautājumiem,” stāsta biatloniste. Vasarā iespēju robežās viņa braukusi trenēties pie somu šaušanas trenera Asko Nūtinena, ar kuru neliela sadarbība sākta jau pagājušajā gadā. “Viņš ir izveidojis savu komandu, kurā ir Somijas un Igaunijas biatlonistes, komandai tiku pieaicināta arī es. Vasarā trīs reizes biju Otepē, un oktobrī viņi mani uzaicināja uz Austriju. Arī tagad mēs bieži sazvanāmies. Asko man palīdz ar padomiem un treniņplāna izstrādi šaušanā.”
Jautāta, vai pati jūt uzlabojumu šaušanas prasmēs, Madara atzīst, ka prot šaut un to ir pratusi visu laiku. “Arī visus iepriekšējos gadus mēs ar treneri Māri nesēdējām un nedomājām, ka šaut es nemāku. Viņš mani bija izvadājis pie dažādiem šaušanas speciālistiem, bet acīmredzot es netiku galā psiholoģiski. Varbūt tagad līdz ar treniņiem pie Asko kaut kas ir mainījies. Katrā ziņā tagad ir tā, ka es atbraucu uz šautuvi un saprotu, kas notiek uz paklājiņa. Agrāk zināju, ka varu ātri paslēpot un ātri atbrīvojos arī no patronām, tagad saprotu, ka ir jādomā līdzi. Sajūta ir mazliet mainījusies, bet es nezinu, kāpēc tas tā ir. Šogad viss ir apgriezies kājām gaisā.”
Ļoti augsts līmenis
Pēdējās sacensībās pirms svētku brīvdienām Madara uzrādīja labāko rezultātu šajā sezonā – tā bija 26.vieta sprinta disciplīnā. “Kad man ir četrdesmitās un piecdesmitās vietas, ir sajūta, ka tas ir apnicis. Esmu bēdīga, ka neesmu punktos. Bet tad esmu punktos un ir 26.vieta, taču liekas – es visu sašāvu tikai ar vienu kļūdu, bet kāpēc esmu tikai 26.vietā? Protams, es nedaudz lēnāk slēpoju salīdzinoši ar citām biatlonistēm, taču arī nerāpoju pa trasi. Saprotu, ka daudz zaudēju uz šaušanas ātruma, bet varbūt, ja es trāpu kādu šāvienu vairāk, tas tomēr atmaksājas. Vienkārši biatlonā šobrīd ir ļoti augsts līmenis. Tagad ir ne tikai ātri jāslēpo, ne tikai precīzi jāšauj, bet tas vēl jādara zibenīgi. Šobrīd ir tā, ka vienās sacensībās kāds var netikt labāko sešdesmitniekā, bet nākamajās jau uzvarēt. Tagad vairs neviens uz otru ar pirkstiem nerāda. Visi apzinās, ka jebkurās sacensībās jebkurš var palikt aiz borta,” stāsta Madara. Viņa atklāj, ka biatlonisti ir arī ļoti draudzīgi. Visi ir gatavi sniegt padomus, un konkurence ir jūtama tikai sacensībās. Biatlonisti cits par citu arī pārdzīvo un apsveic, ja ir izdevies labāks starts. “Mēs esam kopā jau daudzus gadus. Mums taču nav, ko dalīt. Kad ir sacensības, tad arī mēs parādām, cik nu katrs varam.”
Par to domāšu rīt!
Domājot par turpmākajiem startiem, mūsu biatloniste saka, ka viņai nav konkrētu plānu. “Man ir ļoti izteikta sirdsapziņa. Ja pēc sacensībām man ir iekšējs gandarījums, tad viss ir kārtībā. Protams, gribētos, lai ir labāka un stabilāka šaušana. Katrās sacensībās gribētos tikt pie ieskaites punktiem. Ja neesmu punktos, tad nav gandarījuma. Protams, jo augstāks rezultāts, jo lielāks ir arī gandarījums,” saka Madara un piebilst, ka svarīgākais starts viņai būs martā Pasaules čempionātā, taču par konkrētu vietu viņa nedomā. “Līdz pat šim brīdim man nebija neviena sponsora. Mani sponsori bija mana ģimene. Šobrīd, gatavojoties Pasaules čempionātam, ar labu cilvēku palīdzību man ir izdevies atrast divus sponsorus, kas man palīdzēs sagatavoties šīm sacensībām, tādējādi februārī varu plānot sev arī nometni.” Par tālāku nākotni gan biatloniste nedomā.
“Sāku šo sezonu un domāju – man ir gads, tad skatīšos. Gatavojos uz Pasaules čempionātu, bet, kas būs pēc tam, nezinu. Es saku tāpat kā Skārleta – par to domāšu rīt! Kad pienāks šis brīdis, tad arī domāšu. Redzēs, kā dzīvē kārtis gulsies,” saka novadniece. Madara gan arī piebilst – kamēr viņai būs azarts un kamēr jutīs, ka var būt arī kaut kur augšgalā, cik vien būs iespēju un spēka, viņa turpinās sportot.
Priecājas par visu, ko dara
Var tikai apbrīnot Madaru un viņas spēju priecāties par to, ko viņa dara, kā arī māku tikt galā ar grūtībām. Slēpošana viņai sagādājot tādu baudu, ka visas likstas un problēmas nieks vien šķiet. Jāpiebilst, ka Madara paralēli sportošanai paspēj vēl arī turpināt studijas. Šobrīd viņa iegūst jau otro augstāko izglītību, studējot Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē. “Tas man būs jau otrs bakalaura grāds. Mācos vairāk tādēļ, lai, atbraucot pavasarī, man būtu ko darīt. Turklāt ir interesanti, man vajag mācīties. Es nepretendēju būt izcila juriste, mācos sev,” saka novadniece. Viņa atzīst, ka pēdējā laikā ir iemācījusies baudīt visu. “Es cenšos priecāties par katru sīkumu. Kamēr man ir interesanti, tikmēr daru. Un to man gribas sev novēlēt arī turpmāk – lai man ir interesanti! Es vienmēr baidos, lai man nepienāktu kādreiz tāda diena, ka, no rīta pieceļoties, man negribētos, piemēram, iet uz darbu. Līdz šim man nekad tā nav bijis, ceru, ka tā arī nebūs,” saka Madara. Arī visiem citiem viņa novēl priecāties par sīkumiem. “Lai visiem ir daudz jauku brīžu ikdienā – jo vairāk, jo labāk! Vienmēr vajag atcerēties – jo mums katram atsevišķi ies labāk, jo mums visiem kopā ies labāk.”
