Vakar no rīta ne tikai Gulbenē, bet visā Latvijā tika iedarbinātas 164 Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta sirēnas. Atrodoties redakcijā, sirēna ir pat pārāk labi dzirdama, jo atrodas uz blakus esošās policijas ēkas jumta. Klausoties spalgajās skaņās, kas ilga trīs minūtes, un pēc gudru cilvēku aplēsēm, tām vajadzēja būt saklausāmām vismaz pusotra kilometra attālumā, aizdomājos par tiem cilvēkiem, kuri dzīvo tālāk par šo pusotru kilometru. Ja pat pilsētā sirēnas dzirdamību spēj ietekmēt ēku augstums, apbūves blīvums un pat skaņu izolējošie logi, tad kas notiek laukos, ko šīs sirēnas skaņas nesasniedz? Ko darīt pagastos mītošajiem? Paldies Dievam, ka pagaidām sirēnas tiek tikai pārbaudītas, bet ja nu….Kā cilvēkam laukos, kurš, piemēram, tobrīd strādā mežā, uzzināt par izsludināto trauksmes stāvokli. Protams, ir mobilo tālruņu laiks, bet ne visur ir uztveršanas zona. Var jau norādīt, ka tiem, kas ir dzirdējuši sirēnu, par to jābrīdina paziņas un radinieki, kuri dzīvo laukos, ka jāieslēdz radio vai televizors un tamlīdzīgi. Tomēr šaubos, vai, atskanot sirēnai nevis pārbaudes, bet trauksmi vēstījošā nolūkā, kāds domās par šiem saziņas līdzekļiem. Paši esam bijuši liecinieki, kas notiek ar cilvēkiem brīžos, kad sākas vispārēja panika. Pieļauju, ka arī mūsu novada pašvaldībās, līdzīgi kā citviet, ir izstrādāta sistēma, kā notiek iedzīvotāju apziņošana ārkārtas gadījumos, bet vismaz es neatminos tādu gadījumu, kad šī sistēma mācību nolūkā tiktu pārbaudīta praktiski, tāpēc ceru, ka “slīcēju glābšana nebūs tikai pašu slīcēju rokās”, kā reiz teicis kāds krievu satīriķis.
