Ance (21), studē komunikāciju
Par tetovējumu domāju jau kopš 12. klases. Visu šo laiku man bija diezgan skaidra ideja, ko vēlos uztetovēt, bet nekādi nevarēju saņemties. Taču šajā pavasarī, «Erasmus» programmā studējot Bulgārijā, satiku divas brīnišķīgas amerikāņu meitenes, ar kurām dzīvoju vienā istabiņā, un laika gaitā noskaidrojām, ka visas jau sen gribam tetovējumus. Sapratām, ka «Erasmus» ir pietiekami labs iemesls, lai beidzot saņemtos un to izdarītu. Vienkārši aizgājām uz tetovēšanas salonu un pierakstījāmies. Visa nedēļa, ko nācās gaidīt, pagāja pārdomās, ko īsti tetovēt. Gribējās ko idejiski paliekošu un universālu, bet tajā pašā laikā personisku. Lēmumu pieņēmām katra individuāli. Neņēmu galvā nevienu, kurš mēģināja mani atrunāt.
Mans tetovējums ir uz kreisās pēdas virspuses. Tie ir trīs simboli – sirsniņa, nots un manis pašas interpretācija par dejotāju. Šim tetovējumam ir divas nozīmes. Pirmkārt, katrs simbols apzīmē mani un manas divas draudzenes no «Erasmus». Otrkārt, tās ir trīs manas aizrautības. Lietas, ko neviens man nekad nevarēs atņemt, – mīlestība, mūzika un deja. Risks noteikti ir attaisnojies. Atklāti sakot, sāpes bija pavisam niecīgas, un mana tetovējuma veidošana aizņēma tikai dažas minūtes. Vienīgais uztraukums bija par saprašanos ar tetovētāju, jo viņa nerunāja angliski. Taču bija jautri – mēs sapratāmies labi. Ar draudzenēm cita citu mierinājām un smīdinājām, lai nesāp. Nedomāju, ka man kādreiz nāksies nožēlot šo lēmumu. Iepriekš visu sīki un kārtīgi pārdomāju. Tajā skaitā, ka tetovējums būs uz pēdas. Ja būs nepieciešamība, to vienmēr varēšu noslēpt ar apaviem. Līdz ar to karjerā tas nevarētu traucēt. Tajā pašā laikā es vienmēr gribu paskatīties uz leju un atcerēties to brīnišķīgo laiku Bulgārijā. Man nav iebildumu, ja to pamana citi un kāds nodomā, ka esmu bijusi nedaudz traka un vieglprātīga, jo principā tāda arī esmu. Tiem, kas apsver ideju tetovēties, iesaku saņemties un to arī izdarīt. Taču ar noteikumu, ka tetovējuma saturs un atrašanās vieta ir pārdomāti. Iepriekš iesaku arī vairākkārt uzzīmēt ar pildspalvu ieplānoto tetovējumu, lai pie tā nedaudz pierastu. Ja vienīgais šaubu iemesls ir iespējamās sāpes, tad nu gan nav ko domāt – aiziet! Es pati jau zinu, ka mana kreisā pēda būs vieta, kur visu atlikušo mūžu uztetovēšu kaut ko, ja man tas liksies ievērības un atzīmēšanas cienīgs.
Tā bija jaunības kļūda
Sanita (44), darbojas skaistumkopšanas jomā
Toreiz – pirms 25 gadiem jaunībā – tā bija modes lieta tetovēties. Tāpēc arī es izlēmu to izdarīt. Iespējamais zīmējums nebija nekas iepriekš apdomāts. Iepatikās tā puķīte ķīniešu rakstā no kataloga, un viss! Raudzījos vien, lai tetovējums tiktu izdarīts pie droša un laba meistara. Tā nu tiku pie puķītes uz savas miesas. Tetovējums, kaut arī tajā laikā īpašu krāsu nebija, kvalitāti nav zaudējis. Tomēr šo savu rīcību saucu par jaunības kļūdu. Ar tagadējo domāšanu neko tādu nebūtu darījusi. Lai gan tetovējums nav īpaši redzams, tas ir galīgi lieks. Man nav vajadzības ar to kaut ko pateikt. Darbojoties savā profesijā, zinu arī to, ka tetovējumu nevar «izdzēst», jo paliek dziļas un neglītas rētas. Tāpēc mans ieteikums visiem, kuri ko tādu plāno, kārtīgi padomāt, pirms darīt. Vai tiešām gribēsi visu mūžu uz savas ādas nest, ko vienā mirklī esi domājis vai jutis?
Jāsagaida pareizais vecums
Elīna (20), topošā vides speciāliste
Pirmo tetovējumu uztaisīju, kad man bija tikai 14 gadu. Ilgu laiku lūdzos vecākiem atļauju. Patlaban man ir četri tetovējumi, un visus domāju pati. Ja ir jautājums, ko tetovēt, uzskatu – katram ir jāpaļaujas tikai uz sevi, jo, cik cilvēku, tik viedokļu.
Man ir tetovējums uz rokas, kājas un divi ir uz muguras. Nenožēloju nevienu no tiem un domāju, ka nenožēlošu. Tie ir daļa no manis. Kaut gan ar šodienas prātu spriežu, ka pirmie divi tomēr varēja būt pavisam citādi. Tādēļ neatbalstu tetovēšanos tik agrā vecumā, kā to izdarīju es. Runājot par sāpēm, tās ilgst īsu brīdi un noteikti ir tā vērtas. Atceros, ka uzreiz pēc katra tetovējuma izveidošanas sev esmu teikusi, ka vairs to nedarīšu. Taču, kad sāk dzīt, saprotu, ka tās sāpes nemaz nebija tik lielas, un jau sāku lēnam domāt, kādu un kur varētu uztaisīt nākamo zīmējumu. Iesaku cilvēkiem taisīt tetovējumu, ja ir kaut mazākā vēlme to darīt, jo dzīvojam tikai vienreiz. Un noteikti izvēlēties labu meistaru!
