Lieldienas kristiešiem nozīmē Kristus vārdu un viņa sekotāju ticības apstiprinājumu. Lieldienās mēs svinam Kristus augšāmcelšanos no nāves – tātad Lieldienas katram no mums nozīmē, ka nāvei nepieder pēdējais vārds. Kristus sludināja saviem mācekļiem, ka viņam būs jāmirst un ka trešajā dienā viņš augšāmcelsies, bet tad, kad viņš par to runāja, mācekļi tam īsti nespēja noticēt. Tikai tad, kad redzēja savām acīm krustā sisto Pestītāju, viņu ticība un sekošana bija apstiprināta. Jūdu tauta gaidīja savu pestītāju, ka tas atnāks lielā varenībā un spēkā, bet Dievs atnāca pie cilvēkiem kā draugs, nevis tiesnesis. Ar savu nāvi Jēzus notiesāja sātanu un līdz ar to arī grēka varu pār sātanu. Mums, grēciniekiem, tas nozīmē nepārejošu prieku – prieku, kas ir pārpasaulīgs un nav atkarīgs pat no šīs zemes grūtībām un ciešanām, ko visi piedzīvojam. Šis prieks nav arī nemitīga nedabīga smiešanās vai lēkāšana. Tas ir kaut kas daudz dziļāks, tā ir cerība, kas ļauj ar iekšēju mieru sagatavoties arī savas nāves stundai, jo, ja Kristus ir augšāmcēlies, tad arī pār mums nāvei nav nekādas varas. Tas nozīmē, ka tas, ko saucam par nāvi, ir tikai pārejošs stāvoklis un šī dzīve – tikai sagatavošanās tam, kas būs pēc nāves. Bet Lieldienas ar vislielāko prieku var piedzīvot to, kas izdzīvojuši pirms tam Lielās piektdienas notikumus. Lieldienas ir nāves apbedīšanas svētki!
Jādomā līdzi tradīcijām
Mācītājam Lieldienas nav brīvdienas. Bet, tā kā kalpošana ir tas, uz ko mani aicinājis Dievs, nevis kaut kas uzspiests, tad reizē ar nogurumu man tas sagādā arī prieku, un tā arī es izdzīvoju Lieldienas – šogad ar četru draudžu cilvēkiem!
Ja man vaicā par Lieldienu zaķiem, tad tiešām nemāku teikt, kāds tur sakars ar Lieldienu vēsti. Ar olu sišanām gan ir zināmas paralēles: olas pārsišana arī simboliski manā izpratnē nozīmē uzvarēto nāvi. Tā kā tika atvērts kaps, tā arī olas čaumala tiek saplēsta. Protams, tirgotāji izmanto šos svētkus, lai varētu arī cilvēkiem kaut ko vairāk pārdot, iepinot visu iespējamo simboliku, taču cilvēkiem pašiem jādomā līdzi. Jādomā līdzi arī visām tradīcijām – gan kristīgajām, gan pagāniskajām. Es būtu liekulis, ja ticētu Kristus augšāmcelšanās notikumam un tajā pašā laikā piekoptu ticējumus. Piemēram, šūpošanās šūpolēs nav nekas slikts un to var darīt visu vasaru, taču tam nevajag piešķirt maģisku nozīmi.
Dievs neuzliek vairāk, nekā varam izturēt
Lieldienās es visiem gribētu novēlēt novērtēt Kristus mīlestības dziļumu, kādu viņš ir parādījis, ejot Golgātas sāpju ceļu. Novēlu ieraudzīt Dieva pieskārienu savā dzīvē un neiet līdzi dzīves straumei, bet domāt līdzi. Novēlu ieraudzīt, kā tieši mana un tava dzīve var kļūt Dievu slavējoša un cilvēkus uzrunājoša.
Visi esam kā zobrats pasaules mehānismā. Ieteiktu pievērst uzmanību, kādā mehānismā katrs esam un vai tas, ko darām, apkārtējiem nes svētību. Ja ne, tad, visdrīzāk, kaut kas mums savā dzīvē būtu jāpamaina. Ja jā, tad katru dienu iesākt ar lūgšanu par to, lai šodien esam labi darbarīki Dieva rokās un nesam pasaulē to mīlestību, kādu uz mums parādījis mūsu Radītājs.
Kristus, ejot ciešanu ceļu, parādīja, ka Dievam ciešanas nav nekas svešs un viņš tajās ir kopā ar mums. Nekad nevajag pagurt lūgšanās un darīt to, kas ir mūsu iespējās, lai ar Dievpalīgu tiktu uz priekšu. Nekad nevajag baidīties jautāt palīdzību. Nāciet uz draudzi un dalieties savās bēdās! Katram savs krusts jānes, bet Dievs nevienam neuzliek vairāk, nekā varam izturēt. Nevienas ciešanas un grūtības nav mūžīgas. Lai Dievs mūs visus stiprina mūžīgās dzīvības cerībā!
