Izlasot 11.marta “Dzirkstelē” rakstu “Pārsteigti par rēķiniem”, esmu sašutis. SIA “Vidzemes enerģija” valdes locekļa Gvido Stuckas teiktais, ka Gulbenes iedzīvotājiem ar pretenzijām par lielajiem februāra centrālapkures rēķiniem ir jāvēršas pie sava mājas vecākā, ir kā sitiens zem jostasvietas. Jā, māju vecākie ir tie, kuri regulē, cik daudz siltuma paņemt, taču no savas pieredzes varu sacīt, ka ne viss no mums ir atkarīgs. Uzskatu, ka “Vidzemes enerģija” nestāsta visu līdz galam. Apkures tarifs nemainās, patēriņš arī, bet rēķini aug! Februārī ļoti centīgi noņēmos ar siltuma regulēšanu savā mājā. Manas mājas iedzīvotājiem rēķins par apkuri februārī ir nedaudz mazāks par janvāra rēķinu. Un vienalga daudzi iedzīvotāji man ir izteikuši savu neapmierinātību. Taču zinu, ka citās mājās februāra rēķini ir graujoši.
Esmu mājas vecākais jau 27 gadus. Ne pirmo apkures sezonu regulēju, cik siltuma paņem mūsu māja. Arī visu februāri situācijai uzmanīgi sekoju. Esmu izpētījis, ka pilnībā uz laiku nogriezt siltuma padevi nav jēgas, jo rezultātā ietaupījuma nav nekāda, ja pēc laika atkal ir vajadzīga apkure un sistēmas uzsilšana sadārdzina tēriņus. Martā beigt apkures sezonu vēl ir par agru. Tāpēc ar bažām gaidu, kāds būs šā mēneša apkures rēķins.
