Gulbenes videonomā beidzot ir tik ļoti gaidītā jaunās latviešu aktierfilmas kasete. Tās otrā pusē ir rakstīts… … ierosmi scenārijam deva patiess notikums Krimuldas pagastā.
Gulbenes videonomā beidzot ir tik ļoti gaidītā jaunās latviešu aktierfilmas kasete. Tās otrā pusē ir rakstīts…
… ierosmi scenārijam deva patiess notikums Krimuldas pagastā. Vecs čekists bija spiests pavadīt vecumdienas savu noziegumu vietā – bijušajā pagastmājā, kuras pagrabā viņš 1941.gada vasarā spīdzināja un slepkavoja Latvijas iedzīvotājus. Vecis lika aizmūrēt durvis uz šo telpu, taču noslepkavotie “nāca” cauri mūriem un nedeva mieru.
“Saka, ka mana filma šokē skatītājus, uzārda dvēseli. Daudz ko skatītāji uztver traģiski un smagi. Taču mans mērķis bija pavisam cits. Rezultāts šoreiz ir negaidīts,” “Dzirkstelei” saka filmas režisors Jānis Streičs.
Taču viņš bilst, ka šo attieksmi daļēji veicinājušas masu medijos paustās leģendas, gatavie spriedumi par filmu. Tāpat bijis ar “Likteņdzirnām”, par kuru žurnālisti rakstījuši – filma var interesēt tikai latviešus. Taču tā nav.
“Taču visvairāk priecē tas, ka manas filmas patīk jaunatnei, kas prot vienlaikus manās filmās saredzēt vairākus informācijas slāņus, ko neprot vecākā paaudze,” saka J.Streičs. Viņam nepieņemams ir vērtējums “patīk – nepatīk”. Tas esot bērnišķīgs spriedums. Lai gan “Vecās pagastmājas mistērijā” beigas esot labas. Režisors rosina noskatīties filmu un palikt pie savām domām par redzēto, mazāk klausoties citos, vairāk sevī – domās, izjūtās.
