Kura sastāvdaļa automašīnai pati svarīgākā? Dzinējs? Jā, bez dzinēja nevar. Bet vai bez bremzēm var? Un bez riteņiem? Stūres? Šāda jautājuma nostādne liek paraustīt plecus. Bet diskusija, kāda palaikam uzvirmo publiskajā telpā, – kam un cik var atņemt, kurš tātad ir mazsvarīgāks (nevajadzīgs) –, tiek uztverta ļoti nopietni. Un kā nu ne, ja mazumiņa atņemšana no esošā mazumiņa dažviet draud atstāt pavisam neko.
Kad diskusijas notiek par eksistenciālām tēmām, protams, bez mitoloģiskā elementa nevar iztikt. Tāpat kā tautasdziesmām, arī leģendām par vainīgo pie Latvijas bēdu stāsta ir varianti: vieni te saredz pazīstamā ungāru izcelsmes amerikāņu finansista ideoloģijas kaitīgos augļus, citi lielo aizdevēju – Starptautiskā Valūtas fonda un Eiropas Savienības – ļaunos nodomus, bet vēl citi latviskā pazemībā atzīst, ka pie citādiem rezultātiem līdzšinējā saimniekošana nemaz novest nevarēja.
Cēloņsakarību meklēšana, protams, ir svarīga: tā ļautu izdarītās kļūdas nākotnē neatkārtot. Bet kļūdu seku labošana gaidīt nevar. Jautājums, vai var izārstēt slimību, ja tās cēloņi nav līdz galam apzināti, protams, paliek atklāts.
Runājot par iespējām ietaupīt, skatiens, dabiski, vēršas finansiāli visapjomīgāko izdevumu virzienā. Starp tiem ir izglītība un veselības aizsardzība.
Kaut katram būs savs kritisks vārds sakāms gan par skolām (un augstskolām), gan par medicīnu, saprotam, ka gan grūto un mums tik vajadzīgo skolotāja un mediķa darbu veic cilvēki, kuri to patiesi mīl, jo citādi jau tur viņu nebūtu. Un viņu atalgojums ir tikai tik liels, cik varam atļauties, bet atļauties šobrīd varam visai maz. Un velkam “sarkanās līnijas”, lai nekļūtu vēl mazāk.
“Sarkanās līnijas” budžetā savilktas krustu šķērsu, liekot valsts vadītājiem risināt visai netradicionālus matemātikas uzdevumus, kā izkļūt no to labirinta. Kur izeja? Domāju, ka skatot lietas kopsakarībās. Jo, piemēram, izglītoti cilvēki nevar būt pašmērķis: valstij vajadzīgs noteikts speciālistu skaits noteiktās jomās, visi pārējie, “liekie”, strādās iegūtajai izglītībai neatbilstošu darbu, papildinās bezdarbnieku rindas vai kļūs par Latvijas dāvanu kādai bieži pārtikušākai valstij. Tas nozīmē, ka izglītības un ekonomikas politikas nevar būt atrautas. Tas pats sakāms par finansējumu zinātnei, kur pēc tā īpatsvara IKP Latvija jau ilgstoši ir Eiropas valstu saraksta pašā apakšā. Skaidrs, ka bez zinātnes nav modernas ražošanas, bet, finansējot zinātni, nevar neskatīt tās iespējamo ekonomisko pienesumu.
