Gulbenes kultūras centrā pagājušajā piektdienā gulbeniešiem bija iespēja baudīt skaistu mūsu talantīgā novadnieka pianista Riharda Plešanova koncertu. Šis bija arī jaunā kultūras centra flīģeļa ieskandināšanas koncerts. Pēc koncerta Rihards atzina, ka zālē valdījusi lieliska atmosfēra un arī instruments ir ļoti labs – atliek vienīgi spēlēt un iespēlēt to.
Rihards atzīst, ka viņš labprāt apciemo dzimto Gulbeni, labprāt arī šeit koncertē. “Te ir ļoti labi. Ir miers. Palaikam gribas atbraukt uz šejieni, lai būtu prom no Rīgas kņadas. Atbraucu šeit, un tas viss pazūd,” atzīst Rihards.
– Kādas tev ir izjūtas, koncertējot Gulbenes publikai?
– Ir liela atbildība. Cilvēki mani taču atceras, daudzi arī seko līdzi, kas ar mani notiek. Un tomēr šeit man ir vieglāk koncertēt, jo šeit uz koncertu atnāk tie cilvēki, kas grib atnākt. Sava publika ir sava publika. Vēl foršāk ir spēlēt īsteni savai draugu publikai, kur varbūt ir tikai daži cilvēki, bet kuri tevi pa īstam novērtē. Ir reizes, kad kādā draugu tusiņā kāds palūdz uzspēlēt. Tad arī vēl citi ķeras klāt saviem instrumentiem un uzspēlējam kaut ko kopā. Tās sajūtas ir pavisam citādas, nekā spēlējot lielai auditorijai.
– Vai kopš laika, kad pievērsies mūzikai, ir mainījusies tava attieksme pret to?
– Skatījums uz mūziku mainās katru gadu, bet ir grūti pateikt, kurš ir tas pareizais. Bet laikam jau tā ir tāda normāla notikumu ķēde. Kad sāku pievērsties mūzikai, viss likās tik grūti, taču tagad mūzika man ir pavērusi daudz iespēju – gan kaut ko sasniegt un gūt jaunas atklāsmes, gan arī kaut kur aizbraukt.
– Tad jau droši vien esi pateicīgs mammai, ka viņa savulaik tev lika spēlēt.
– Jā, un vēl vairāk es esmu pateicīgs, ka man ir tieši tāda mamma – ar riktīgām iekšām. Man ir iemācītas darba spējas un tas, ka šis darba process nebūt nav patīkams, bet rezultāts gan. Mūziķa dzīve nav diez ko stabila – vienubrīd ir daudz koncertu, te atkal nav, bet skatuve ir kā maģija, no tās veidojas pat tāda kā neliela atkarība. Četrās sienās vienam pašam esot, ir grūti radīt to enerģiju, kas ir sapulcējoties cilvēkiem zālē un gaidot koncertu.
– Daudzi mūsdienu jaunieši pievēršas pomūzikai, tava dzīve tomēr vairāk ir saistīta ar klasisko mūziku. Vai tāpēc nejūties citādāks?
– Patiesībā arī es esmu saistīts ar popmūziku, jo tā ir visapkārt. Un nevar noslēgties un dzīvot savā pasaulē, neko neredzot un nedzirdot. Arī popmūzika ļoti ietekmē klasisko mūziku, un tā arī ļoti ietekmējas no klasiskās mūzikas. Es, piemēram, popmūziku vairāk meklēju klasiskajos rāmjos.
– Vai tu pats esi mēģinājis komponēt vai aranžēt skaņdarbus?
– Komponēt ir ļoti sarežģīti, turklāt man liekas, ka tik daudz jau ir pateikts, sakomponēts. Tagad ir tendence apvienot stilus, piemēram, apvienot senaizmirstu stilu ar jaunu. Es vairāk darbojos ar aranžēšanu. Arī koncertā Gulbenē bija dzirdams kāds skaņdarbs, kuram man nebija nošu, bet es pats mēģināju to pierakstīt. Tas ir ļoti interesants process, ir tā, it kā tu to skaņdarbu izdzīvotu otrreiz. Pēc tam šķiet, ka tu to pats esi uzrakstījis.
– Kā tavu ikdienu ietekmē mūzika?
– Mūzika ir kopā ar mani no agra rīta līdz vēlam vakaram. Kad atnāku mājās, kādas 15 minūtes ir klusums, bet pēc tam man atkal vajag mūziku. Patīk, ja mūzika skan fonā. Protams, ne jau visu laiku tā ir klasiskā mūzika. Man ļoti patīk arī džezs, latīņu ritmi. Reizēm mūzika man skan arī miegā, taču tā skan tādā ļoti deformētā formā.
– Tu šobrīd vēl joprojām turpini mācības.
– Jā, šobrīd studēju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas 4.kursā. Vienu gadu studēju arī Hannoverē, Vācijā. Piedalījos apmaiņas programmā, kas vienu gadu nodrošina iespēju studēt tur un saņemt arī stipendiju.
Es domāju, ka mācības turpināšu arī tad, kad tas vairs nebūs aktuāli uz papīra. Galvenais ir nepazaudēt mūžīgo tieksmi pēc kaut kā. Ir ļoti daudz tādu cilvēku, kas sasniedz kaut kādu latiņu, piemēram, kļūst par profesoru un tad apstājas, taču pasaule katru dienu iet uz priekšu – mainās mūzika, mainās cilvēku domāšana, tam visam ir jādzīvo līdzi. Tas ir nerimstošs process.
– Tu esi piedalījies arī dažādos konkursos.
– Viens no pēdējiem ļoti nopietnajiem konkursiem bija konkurss Milānā, Itālijā 2009.gadā, uz kuru doties mani izvirzīja Mūzikas akadēmija. Konkursā piedalījās 13 Eiropas mūzikas akadēmiju studenti. Tas bija ļoti nopietns konkurss. Lai sagatavotos tam, veltīju apmēram pusgadu intensīva darba. Tur es ieguvu vienu no trim galvenajām balvām. Piedalīšanās šajā konkursā man nodrošināja arī iespēju paceļot un spēlēt dažādos koncertos dažādās valstīs.
– Vai, piedaloties konkursos, pievērs uzmanību, cik profesionāli ir pārējie konkursanti?
– Es nemēģinu tādos konkursos sevi pierādīt, bet cenšos maksimāli koncentrēt enerģiju uz konkrēto stilu, komponistu, mēģinu radīt atmosfēru. Visi, kas atbrauc uz šādiem konkursiem, ir virtuozi, bet vairāk izceļas tas, kurš izjūt lielāku bijību pret to mūziku, ko viņš spēlē. To uzreiz var just. Un to jūt arī parastais klausītājs. Jā, viņš nezina kaut kādas nianses, bet enerģētiku jūt. Nav svarīgi parādīt, cik virtuozs esi, bet gan censties panākt, lai šī enerģētika nonāk līdz klausītāju sirdīm.
– Vai tev ir lampu drudzis pirms koncertiem un konkursiem? Kā tiec ar to galā?
– Es neteiktu, ka tas ir ļoti izteikts, pat tik spēcīgi jūtams, ka nevaru sevi kontrolēt, taču neliels lampu drudzis tomēr ir, un man tas pat patīk. Jau labu laiku pirms uzstāšanās ar sevi ir morāli jāstrādā, jāsagatavo. Protams, iegūt pārliecību ir jāmēģina, strādājot ikdienā.
– Vai tev pašam vieglāk ir spēlēt solo vai kopā ar orķestri un citiem māksliniekiem?
– Mūzikas spēku var panākt, spēlējot vairākiem mūziķiem reizē, taču tad ir jābūt ļoti labam kontaktam. Es daudz spēlēju arī kopā ar savu meiteni Madaru Pētersoni. Viņa ir vijolniece. Ir jābūt arī tā, ka tu ļoti daudz stundu pavadi, arī runājot par mūziku, tikai tad var rasties kaut kas īpašs – gan profesionāli, gan arī mūzikas spēka ziņā.
Patiesību sakot, man patīk kamermūzika, patīk muzicēt ar vairākiem cilvēkiem. Man arī nav problēmu pielāgoties, es arī iekšēji vairāk esmu kamermūziķis nekā solists. Arī agrāk spēlēju vijolnieku ansamblī, spēlēju arī duetā ar māsu, dziedāju koros.
– Vai bez mūzikas tavā dzīvē vieta ir arī kam citam?
– Man patīk ceļot. Patīk pārvietoties ar velosipēdu, pat lielākus gabalus, piemēram, no Gulbenes spontāni aizbraukt līdz Munameģim. Patīk arī vienam pašam klaiņot, piemēram, pa Romu. Man visu laiku vajag jaunas emocijas, ceļošana tās arī palīdz gūt. Ceļošana man rada iedvesmu. Un ceļojot ir iespēja redzēt tik daudz dažādu cilvēku, ar dažādiem raksturiem, īpatnībām. Es esmu dzīvojis arī holandiešu, itāļu, dāņu ģimenē, tas dod iespēju vēl vairāk sajust šos cilvēkus. Pēc tam ir vieglāk arī izprast konkrētās zemes komponistu mūziku. Ja reiz stilu amplitūda manā žanrā ir tik liela, man tā ir arī jāapzinās.
– Vai tu esi gatavs darīt arī fizisku darbu?
– Es neteiktu, ka esmu ļoti čakls pēc dabas, bet man nav nekas pret to, ka vecmamma, piemēram, palūdz saskaldīt malku. Ikdienas darbi man nav sveši. Es braucu uz laukiem un darbojos. Protams, ir jāpiedomā, ka rokas ir mans darba instruments, taču nav tik traki, ka es neko nevaru darīt. Es arī vienreiz nedēļā eju spēlēt basketbolu, tur ik brīdi var satraumēties, bet tikpat labi to var izdarīt arī, spēlējot klavieres.
– Vai mūzika būs tā, kas tevi pavadīs visu mūžu?
– Es, protams, nezinu, kā iegriezīsies mana dzīve, bet mūzika tajā noteikti būs, jo es nevaru bez tās – mūzika man ir ļoti īpaša.
