Esot viegli neko nedarīt… Tad ejot neaizķeras kāja. Tad neviens nepārmet par greizi pateiktu vārdu. Tad nav kam neizdoties, jo – nekas jau nenotiek.
Tad nesāp puni un rētas, nesūrst neveiksmes un ļaužu nievas.
Tad viss ir tik vienkārši: sēdi pie loga un vēro, kā citi iedami klūp, cik greizi viņi runā… Un spried: re, kā viņš neprot iet! Un vēl šķērsāk domā, runā un dzied! Jūs redzējāt, cik viņam viss šķērsām iet? Es taču zināju, ka viņam viss šķērsām ies! Es taču sen teicu, ka galīgi šķērsām viss! Esot viegli neko nedarīt… Tikai sēdēt pie loga un – riet.
