Piektdien Gulbenes vidusskolēnu mežonīgās iesvētības beidzās ar jautru zvērestu un ugunskurā ceptu desiņu ēšanu uz saliņas, kas atrodas skolai tuvējā Spārītes parkā.
Piektdien Gulbenes vidusskolēnu mežonīgās iesvētības beidzās ar jautru zvērestu un ugunskurā ceptu desiņu ēšanu uz saliņas, kas atrodas skolai tuvējā Spārītes parkā.
Gulbenes vidusskolas stadionā laikraksts novēroja, kā iesvētību laikā desmitklasniekiem vajadzēja ļauties 11. klašu skolēnu sagādātajām mocībām – seju mālēšanai, staigāšanai gāzmaskās, kodīga šķidruma elpošanai, rāpošanai pa dubļiem.
Iesvētību laikā miltu bļodā bija ar zobiem jāmeklē apslēptā manta. Tāpēc desmitklasnieku sejas izskatījās kā nopūderētas. Savukārt šķēršļu josla dubļainā vietā jauniešiem bija jāpārvar rāpojot, turklāt bija aizsietas acis un vajadzēja rēķināties, ka ik pa laikam kāds pagrūž, parauj aiz kājas, uzber miltus uz galvas. Bet puišiem uzgāza virsū arī aukstu ūdeni.
Skolotāji notiekošo novēroja no malas un centās brīžiem piebremzēt jauniešus, kad pārbaudījumi kļuva pārāk nežēlīgi. Iesvētības bija brīvprātīgas, un puse no apmēram 35 vidusskolas 10. klašu skolēniem uz šo pasākumu nemaz neatnāca. Esot nobijušies no pārbaudījumiem ar jēlām olām.
“Ar varu nevienu nespiež, atsaucība ir pietiekama,” laikrakstam sacīja pārbaudījumu organizatoru – 11. klases skolēnu – audzinātāja Valda Poļaka.
Savukārt skolas direktora vietniece audzināšanas un ārpusstundu darbā Ilze Kalve, kas ir arī 10. klases audzinātāja, laikrakstam teica, ka iesvētības skolēniem, sākot mācīties vidusskolā, ir bijušas vienmēr, arī padomju gados.
“Nākas jau visu laiku bremzēt viņus. Jauniešiem liekas – jo dullāk, jo labāk. Lai kāds tāpēc būtu nelaimīgs un raudātu? Nē. Viņi pieņem to visu un grib, lai pasākums būtu. Pēc tam to ilgi pārrunā,” sacīja I.Kalve.
Laikraksta aptaujātie skolēni pauda atšķirīgu viedokli par notiekošo, taču nevienam no viņiem nebija viennozīmīgi nosodoša attieksme. 10. klases skolniece Ieva Kudrjavceva, kas ļāvās iesvētībām, teica, ka ir aizraujoši. “Interesantākās ir sekas, kad spogulī paskaties uz sevi, kā izskaties,” sacīja viņa.
11. klases skolnieks Andis Siliņš sacīja, ka pērn pats izturējis briesmīgas iesvētības, tāpēc “gribas, lai jauniņie arī to izjūt”. “Pārbaudījumi nav ļauni. Vajag, lai iesvētītie netīri aiziet mājās. Mēs arī toreiz bijām netīri,” teica A.Siliņš. Izjautāts par tradīcijas nepieciešamību, viņš teica: “Es nezinu, bet tā vajag.” 11. klases skolnieks Elvijs Āboliņš sacīja: “Mums pašiem toreiz bija slikti, kad mūs iesvētīja.” Puiši atzina, ka arī armijā “tā būs”, un bail neesot.
12. klases skolniece Oksana Gutjuma sacīja, ka “iesvētības ir iesvētības, kaut arī brīžiem nežēlīgas, bet vecākiem par to nav daļas”. Taču šoreiz, vērojot notiekošo, viņa brīžiem komentēja, ka tas ir par daudz. “Cilvēki atnākuši labās drēbēs, nedomāja, ka būs tik traki,” teica meitene.
12. klases skolniece Jolanta Kravale teica, ka pēc iesvētībām jaunieši izskatās tik briesmīgi, ka nācies piedzīvot – onkulis ar velosipēdu iebrauc grāvī, iesvētītos ieraudzīdams uz ielas. Viņa pati iesvētībās pirms diviem gadiem piedalījusies. Arī toreiz bijuši tādi, kas no pārbaudījumiem aizbēguši. Viņiem solītas vēl briesmīgākas pēciesvētības, taču draudi nav piepildījušies. Par tiem, kas neatnāca, drīz vien aizmirsa.
