Caur vasaras vārtiem, atstājot pavasara pusē savus mīļos, darbus, draugus un rūpes, mūžībā aizgājusi skolotāja Olga Grasa.
Visā garajā mūžā Skolotāja bijusi uzticīga savas dzīves pamatvērtībām – dzimtās puses mīlestībai, skolotāja sūtībai, latviešu tautas dejai un nesavtīgai draudzībai. Kara laikā, tikko komercskolu beigusi, 1944.gada rudenī viņa tiek aicināta sākt strādāt par skolotāju jaunajā Gulbenes vidusskolā. Par pirmajiem darba gadiem, pēckara laika grūtībām, pieticību itin visā, par īpaši siltām divu paaudžu kolēģu savstarpējām attiecībām Skolotāja bieži dalījās atmiņās. Līdztekus tiešajam darbam – fiziskās audzināšanas stundām un skolas lietvedības kārtošanai – te sākās Olgas Grasas laiks un ceļš kopā ar latviešu tautas deju. Tas kļuva par viņas mūža sirdsdarbu. No pirmklasnieka pirmajiem nedrošajiem dejas soļiem līdz šķelmīgiem pusaudžiem un jauniešiem, un Gulbenes kultūras nama pieaugušo lieliskajam deju kolektīvam. Gan dejotāji un viņu vadītāja, gan visa skolas saime ir izjutusi milzīgu gandarījumu un prieku, kad divas reizes skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos tika iegūts laureātu tituls.
Dejai mijoties ar ikdienas pienākumiem, aizsteidzās gadi un gadu desmiti, arvien dižāku gadu jubilejas. Pienāca laiks, kad varēja ļauties atpūtai. Iekļaujoties pensionāru padomes darbībā, Skolotāja atklāja sevī jaunas intereses – par medicīnu, dārzkopību, rokdarbiem, vienmēr paliekot pieejama, uzklausot, sniedzot padomu, silti uzņemot ciemiņus savā dzīvoklī. Arī pēdējā dzimšanas dienā šogad.
Skaists un bagāts, mūsu pilsētai un Gulbenes vidusskolai, un Gulbenes 2.astoņgadīgajai skolai atdots mūžs. Skolotājas Olgas Grasas laika dzīvās vēstures lappuses aizvēris mūžības vējš, mums atstājot atmiņas.
