Jāņi pagājuši, priekšā vēl tikai Pēterdiena, un tad cilvēki bildīs, ka vasara, lai gan tikko iesākusies, pamazām griežas uz otru pusi. Par Līgovakarā kurto ugunskuru vietām liecinās tikai izdeguši zāles laukumiņi un pie sienas vīstošie trejdeviņu zāļu vainagi. Mazliet skumji… Joprojām nevaru aizmirst nelielu ugunskuru pļavas stūrī pilsētas nomalē, pie kura Līgovakarā šogad sēdēja viena pati sieviete, lai gan pērn un aizpērn pie tā vienmēr pulcējās prāvs līgotāju pulks. “Skumjas acis jums šovakar,” gribējās teikt, pieejot klāt vientuļajai līgotājai. Tomēr atturējos, labi zinot, ka viņas bērni ir devušies svešumā, arī vīram vienīgais vasaras skaistāko svētku sveiciens jau aiznests uz kapukalniņu. Gribējās mierināt, bet sapratu, ka ir brīži, kad visi vārdi ir tukši un lieki. Brīži, kad cilvēks vēlas būt vienatnē ar savām domām un atmiņām, kad traucējoša ir pat uz pleca uzlikta roka. Bija iespēja pavisam nedaudz pavērot arī televīzijas tiešraides no dažādām līgošanas vietām. Un atkal gribējās teikt: ”Skumjas acis jums šovakar!” Agrāk klausītāju skatienos jautās prieks, šķita, ka katrs skatiens dzirkstī, bet šogad cilvēku sejās nerotājās smaids. Ja nu vienīgi tajā brīdī, kad viņiem tuvojās filmēšanas kamera. Ir jāpriecājas par katru mirkli un stundu, par katru dienu. Cilvēki cenšas to darīt, bet ne vienmēr tam pietiek spēka. Prieku ir grūti rast dažkārt pat svētkos. “Skumjas acis jums šovakar!” tovakar nenocietos un klusi nočukstēju, ejot garām vientuļajai sievietei. Ejot apskaut savus mīļos, lai priecātos, ka viņi man ir.
Skumjas acis jums šovakar...
00:00
28.06.2012
79