Eiropas Padomes Ministru komiteja ministru vietnieku līmenī mudina ielu nosaukumu plāksnītes Latvijā izvietot arī krievu valodā. Mērķis – aizsargāt nacionālās minoritātes, radot tām iespēju sazināties ar varas iestādēm mazākumtautību valodās, kā arī tiesības šajās valodās izvietot vietvārdus, ielu nosaukumus un citus topogrāfiskos apzīmējumus.
Jājautā, kāpēc tikai krievu, bet ne čigānu, poļu, turku, ukraiņu vai citā valodā, kuru pārstāvji mitinās pie Baltijas jūras? PSRS laikos gan visi ielu nosaukumi bija krievu valodā ne tikai Latvijā, bet visās 15 republikās. Kāpēc tad neviens nedomāja par latviešu, gruzīnu, igauņu un citu tautību cilvēku labsajūtu? Jābrīnās par to, ka šie apbižotie krievu tautības pārstāvji nav spējuši apgūt tās valsts valodu, kurā mitinājušies vairāk nekā pusgadsimtu! Kāpēc es biju spiesta un biju arī spējīga apgūt lielvalsts valodu?! Man nesagādā grūtības izlasīt krieviskos uzrakstus, kuri tik ilgus gadus dižojās mūsu pilsētu veikalu skatlogos, ziņojumu dēļos, afišu stabos, ielu nosaukumos un iestāžu veidlapās. Nebūtu bijis slikti, ja padomju laikā tādā pašā līmenī būtu mācīta angļu, vācu vai vēl kāda cita valoda. Kas šodien traucē apgūt latviešu valodu? Manuprāt, vai nu slinkums, vai nu lieluma mānija. Kāpēc, apceļojot Latviju, latviskie uzraksti netraucē ārzemju tūristiem? Arī latvieši ārzemēs nekur nav pazuduši tikai tāpēc vien, ka ielu uzraksti ir poļu, ungāru, turku, vai vēl kādā citā valodā! Dīvaini, ka ar šādu paziņojumu klajā nākusi Eiropas Padome. Nekur citur ES valstīs neesmu manījusi ielu uzrakstus divās vai vairākās valodās. Manuprāt, tas ir absurdi! Mūsu tautieši neprasa Īrijā, Anglijā, Norvēģijā vai kur citur izvietot arī latviskos uzrakstus.
