Latvijas amatpersonas un politiķi nespēj veikt solītās reformas, turklāt viena iemesla dēļ – bailēs no vēlētājiem – tā intervijā pauž Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētāja Žaneta Jaunzeme-Grende.
– Koalīcija Latvijā ir vienojusies par kārtējiem valsts budžeta konsolidācijas pasākumiem. Cik lielā mērā tie ir vai nav pieņemami biznesam?
– Laikā, kad sākās ekonomiskā krīze Latvijā un bija jāpieņem lēmums par budžeta griešanu, Valsts prezidents Valdis Zatlers sasauca savā pilī gan politķus, gan sabiedriskās organizācijas un pateica – no šīs telpas neiziesit, kamēr par nepieciešamo samazinājumu nevienosities. Līdzīga situācija bija brīdī, kad par attiecīgajiem jautājumiem nespēja vienoties Ministru kabinets. Toreiz tika runāts par tādu būtisku jautājumu kā solidaritāte. Tika nolemts solidāri griezt algas valsts pārvaldē strādājošajiem, bizness attīrījās pats, un daudz tika runāts arī par pensiju samazināšanu. Jā, bija arī variants laist valsti defoltā, rīkojoties tikai ar tik lielu naudas apjomu, cik valstij ienāk. No vienas puses, tas būtu pat ārkārtīgi prātīgi – šāda scenārija gadījumā nauda tiktu novirzīta medicīnai un izglītībai, bet, iespējams, nesanāktu ne pensijām, ne policistu algām. Tomēr tika nolemts glābt situāciju, naudu aizņemoties. Tad arī tika izveidota Reformu vadības grupa, kura definētu, kas ir strukturālās reformas – plānotas, izdiskutētas, ar aprēķinātu ietekmi uz nākotni, konkrētas nozares attīstošas – ar mērķi veicināt Latvijas konkurētspēju. Tas nozīmē, ka valstij ir nepieciešama stratēģija, uz kurieni iet, kā iziet no krīzes. Toreiz valdībai tika piedāvāts ņemt piemēru no Kipras, kam stratēģiju izejai no krīzes izstrādāja pasaules līderis šajā jomā – “McKenzie”. Jāpiebilst, ka nav dzirdēts, ka Kipras ekonomikai šobrīd būtu grūtības. Toreiz, ieguldot šādas stratēģijas izstrādē aptuveni pusotru miljonu latu, šodien šī nauda jau būtu atpelnīta. Tā vietā Latvija ir pazaudējusi divus gadus, nav izstrādājusi nekādu attīstības stratēģiju un nav arī strukturālo reformu plāna. Faktiski vienīgais, kas tiek darīts šo divu gadu laikā, – mēs grābstāmies visapkārt, mēģinot veikt kaut kādus budžeta samazinājumus. Diemžēl šīs darbības ir neveiksmīgas un pat stulbas. Atkal tiek “sakasīta” kaut kāda nauda, bet tam nav nekāda sakara ne ar ilgtermiņa plānošanu, ne konkurētspējas palielināšanu, ne loģiku.
– Pieminējāt sociālās garantijas, kas, runājot par budžeta konsolidācijas iespējām, vienmēr ir bijis viens no strīdu iemesliem. Vai, jūsuprāt, tās būtu jāmazina?
– Kamēr valstī pastāvēs korupcija, ēnu ekonomika un citi meli, ir saprotams, ka pensionāri jūtas apvainoti, ja pensijas nogriež. Tikai tad, kad viss, ko var savākt kopā, ir savākts, no godīguma viedokļa drīkst runāt par pensiju samazināšanu. Tajā pašā laikā ir lietas, ko var darīt sociālajā jomā, lai gan tieši pensijas aizņem sociālā budžeta lielāko daļu. Piemēram, mums šķiet normāli, ka sociālie pabalsti tiek maksāti visiem tiem, kam nav darba. “Simtlatnieku” programmas un bezdarbnieku pabalsti tomēr būtu jālieto saprātīgi, īsu laiku.
– Lai nebūtu izdevīgi būt bezdarbniekam?
– Jā. Bet, ja cilvēks tomēr ir nonācis bezdarbnieka statusā, tad lai viņš mācās no rīta līdz vakaram, lai varētu atrast darbu un neveidotos tāds strukturālais bezdarbs kā šobrīd. Uzņēmumiem vajag darbā jaunus cilvēkus, bet nav, ko pieņemt, jo bezdarbnieki gadu ir sēdējuši mājās un neko nemāk. Gads ir izņemts no šo cilvēku dzīves. Saīsinot šīs bezdarbnieku programmas, kopā savāktos miljoni.
Tāpat ļoti interesanta joma ir veselības aprūpe. Tajā strādājošie bļauj, ka viņiem nav naudas, un, iespējams, viņiem tās tiešām nav. Bet, ja mēs paskatāmies uz to, kas šajā jomā notiek, ir jāmin daži neapgāžami fakti. Pirmkārt, cilvēki, kad dodas pie ārsta, nereti maksā viņam “pateicību”. Tādējādi cilvēks, kurš domā, iet vai neiet laukā no ēnu ekonomikas, nonāk pie atziņas – kāpēc gan to darīt, ja ārstam vienalga ir jāmaksā aploksnē?! Otrkārt, ļoti bieži ārsti ir pieķerti, dodot cilvēkiem slimības lapas, kad viņi tomēr nav slimi. Tas nozīmē, ka regulējumam attiecībā uz darbnespējas lapām ir jābūt ļoti stingram. Treškārt, bieži ir dzirdēts, ka farmācijas bizness maksā kukuļus aptiekām, lai tās iepirktu konkrētas zāles, savukārt aptiekās mēs pērkam dārgākos medikamentus, jo ārsti tos izraksta. Tā veidojas daudzas nesaprotamas, kreisas attiecības, un rezultātā tiem pašiem pensionāriem var rasties jautājums – kā gan var man samazināt pensiju, ja tur notiek šādas lietas?! Tikai tad, kad visas šīs lietas būs izskaustas un viss būs kārtībā, mēs varēsim teikt – pensionār, viss ir sakārtots, bet naudas nav, tāpēc pensija ir jāsamazina.
– Pēc jūsu loģikas sanāk, ka pensijas ir drošībā…
– Diemžēl nav gan. Visi fakti un skaitļi rāda, ka pensijas būs jāsamazina agrāk vai vēlāk, jo naudas vienkārši nav. Tāpat jārēķinās, ka vai nu šogad, vai nākamgad būs jāceļ nekustamā īpašuma nodoklis, un arī no tā nevar izbēgt. Viss, kas notiek līdz šim, ir tikai ziediņi – odziņas vēl sagaidīsim.
– Joprojām nerimstas diskusijas par reformu nepieciešamību ne tikai medicīnā, bet arī izglītībā. Kas būtu jādara šajā jomā?
– Latvijā ir 20 valsts finansētas augstskolas un neviena no tām reitingos nav pietuvojusies kaimiņos esošajai Tartu Universitātei, kas atzīta par 156. labāko Eiropā. Mūsu augstskolas nav pat pie pirmajām 2000 izglītības iestādēm. Resursi ir izkliedēti. Visām kaut ko dod, maksā, bet kvalitātes izglītībai nav.
Ir jābūt reformām, uzvedības maiņai, bet tas netiek darīts, jo ir bailes no vēlētājiem. Visi ļoti labi saprot: kolīdz ķersies klāt, piemēram, izglītības reformai, tā uzreiz būs lielā bļaušana, ka grib atlaist no darba skolotājus. Taču mums nevajag viņus tik daudz, ņemot vērā šābrīža bērnu skaitu skolās.
– Kādam tad vajadzētu būt risinājumam šajā jomā?
– Piemēram, var noteikt plānu par trīs augstskolu izveidošanu valstī. Viena no tām – Latvijas Universitāte, kas būtu apvienota ar Rīgas Tehnisko universitāti. Otra – Mākslas akadēmija, kas būtu apvienota ar konservatoriju un Kultūras akadēmiju. Trešā – ņemot vērā, ka mums ir meži, ūdens un zeme, kas ir ļoti svarīgs resurss, ir jābūt vienai agrārajai augstskolai. Runa ir par Lauksaimniecības universitāti. Arī šajā jomā ir jābūt izmaiņām – ja cilvēkam saimniecībā ir 50 govju, viņš nav biznesmenis, bet vienkārši bauda dzīvesveidu.
– Latvijā gan ir arī zemnieki, kam ir trīs govis.
– Arī šajā jomā mums ir nepieciešamas strukturālās reformas. Baudīt Eiropas naudas un tamlīdzīgus labumus var, tikai apvienojoties, kooperējoties. Mazākā ferma, kas sevi var atpelnīt, ir 200 govis. Varam runāt vēl tālāk. Cik mums ir piena kombinātu? Divdesmit. Lietuvā ir divas reizes mazāk, jo tie ir spējuši apvienoties.
– Saskaņā ar šobrīd paredzēto budžeta konsolidāciju no pelēkās ekonomikas nodokļu veidā paredzēts iegūt 12,8 miljonus latu. Tas ir reāli? Vai arī tas ir kārtējais politiskais uzsaukums.
– Šis jautājums ir jārisina kopsolī ar ļoti būtiskām nodokļu politikas izmaiņām. Ir jāsamazina kāds no darbaspēka nodokļiem, lai maksātu visi, bet mazāk. Nevar būt tā, ka kaut kāda daļa cīnās un maksā, bet daļa nemaksā nemaz. Savukārt, ja samazinātos nodokļus kāds nemaksā, jāpiemēro ļoti stingri sodi.
– Sodu sistēma gan jau tagad ir pietiekama, bet pastāv problēmas ar identificēšanu, kurš maksā nodokļus, bet kurš to nedara.
– Ja jūs pajautātu Valsts ieņēmumu dienesta vadītājai Nellijai Jezdakovai, viņa jums šodien atbildētu, ka šim dienestam ir tādas IT sistēmas, ka ļoti labi var redzēt, kurš maksā, bet kurš to nedara.
– Kur tad ir problēma?
– Problēma ir saistībā ar nemaksāšanas pierādīšanu. Piemēram, kad savulaik aizgāju uz Saeimu un teicu, ka man daudzi uzņēmēji ir anonīmi pauduši, ka viņi vairs negrib maksāt “kukuļus” deputātiem, politiķiem, viņi ļoti apvainojās un teica – pierādiet! Es to nevaru, jo cilvēki baidās to teikt atklāti. Ar nodokļu samaksu ir līdzīgi – aizejot uz kādu uzņēmumu, nereti ir redzams, ka darbinieku oficiālās algas ir mazākas par ikmēneša kredītmaksājumiem bankā. Pasakot uzņēmuma vadībai, ka tur ir šī problēma, arī tiek saņemta atbilde – pierādiet! Tas nozīmē tiesāšanos, lielu laiku utt.
– Saistībā gan ar lielo nodokļu slogu, gan gaidāmajiem tarifiem nereti ir dzirdami uzņēmēju izteikumi par vēlmi pārcelt savas ražotnes uz ārzemēm. Cik reāli ir tas, ka šāds solis tiešām var tikt veikts?
– Lielam uzņēmumam pārcelties ir diezgan vienkārši, un tie arī parasti domā par pārcelšanos. Mazajiem uzņēmumiem pārcelšanās var izmaksāt dārgāk, nekā sanāks ietaupījums.
Kas tad ir svarīgākais uzņēmējiem? Lai neceļ nodokļus. Jo vairāk tiek celti nodokļi, jo lielāka daļa uzņēmēju pāriet ēnu ekonomikā. Profesors Vjačeslavs Dombrovskis nesen demonstrēja prezentāciju par saistību starp ēnu ekonomiku un kreditēšanu. Esot ēnu ekonomikā, mēs neuzrādām peļņu un nevaram dabūt kredītus bankā. Bija arī kāda Čīles zinātnieka atziņa: ja starp mazajiem un vidējiem uzņēmumiem ir birokrātija, valsts slīkst nabadzībā. Tā arī ir viena no mūsu milzīgākajām problēmām.
