Pēc publikācijas 3.janvāra laikrakstā “Dzirkstele” Gulbenes rajona 26. ceļu pārvaldes priekšnieks Kārlis Baumanis aicināja mūs izbraukāt daļu rajona ceļu un pārliecināties, kādā stāvoklī tie ir.
Pēc publikācijas 3.janvāra laikrakstā “Dzirkstele” Gulbenes rajona 26. ceļu pārvaldes priekšnieks Kārlis Baumanis aicināja mūs izbraukāt daļu rajona ceļu un pārliecināties, kādā stāvoklī tie ir. Ceļi bija iztīrīti, nokaisīti ar sāls smilts maisījumu, kā arī rievoti, taču bija arī pārstājis snigt.
Ceļu uzturētāji apgalvo, kas viss noteikti būs kārtībā, bet sabiedrisko transportlīdzekļu vadītāji par to joprojām šaubās, jo līdz pat šai dienai viņi nav aizmirsuši dramatiskās situācijas uz autoceļiem, kas risinājās 1.janvārī, kad dažviet brauktuves klāja absolūts ledus vēl pat dienas vakarpusē.
Vakar laikraksta redakcijā bija ieradies SIA “Gulbenes autobuss” pieredzējušais vadītājs Jānis Otvars, kurš 39 gadus nostrādājis par autobusa vadītāju, lai ne tikai pastāstītu par Rankā pārdzīvoto, kas vēl joprojām viņam rada nepatīkamas izjūtas, atkārtoti braucot pa konkrēto ceļa posmu, bet paustu arī vēl citu autobusu vadītāju viedokli.
“1.janvāra vakarā maršrutā Gulbene – Cēsis braucu atpakaļ no Cēsīm. Krustojums, kur sazarojas ceļš uz Jaunpiebalgu, Ranku un bijušo Rankas kartona fabriku, nebija izbraucams – tīrs ledus. Pa galveno ceļu brauca vieglā automašīna, tāpēc man vajadzēja to palaist garām, apstājoties uz apledojušās brauktuves. Apzinoties situāciju, kāda var izveidoties, mēģinot uzbraukt kalnā pa apledojušu ceļu, lūdzu pasažierus izkāpt no autobusa, bet pats ar lāpstu metos meklēt smiltis, ko varētu nokaisīt uz ledus zem autobusa riteņiem. Smilšu nebija. Brauktuves malā – krauja un egle.”
“Sapratu, ka autobusam nav kur palikt, ka vienīgā iespēja ir autobusu novirzīt pret šo vienīgo koku. Tas izdevās ar lielām pūlēm, atspiežot pret egli tā aizmugurējo riteni. Tad atbrauca tehniskās palīdzības mašīna, ilgi spriedām, kā autobusu dabūt nost no egles, lai neciestu stikli, balsti un cits,” stāsta Jānis Otvars, kuram pirmo reizi vajadzējis pārdzīvot šādu situāciju.
Saprotama ir autobusa vadītāja neizpratne, kā var būt tā, ka brauktuve, pa kuru pārvietojas sabiedriskie transportlīdzekļi, slidenos laika apstākļos nav pat vakarā nokaisīti. Drīz vien pēc tam, kad autobuss jau balstījies pret egli, ieradies greiders ar rievotāju. Rodas jautājums, kāpēc tas nenotika jau krietni agrāk?
“Kā var atbildēt, ka desmit reizes vienu brauktuvi nekaisīs? Uzskatu, ja ir apledojušas vietas, kas apdraud braucēju drošību, tās jākaisa kaut vai divdesmit reizes. Var jau teikt, ja brauktuves ir slidenas un neizbraucamas, lai griežamies atpakaļ, bet pasakiet, kur un kā es varu autobusu apgriezt, ja visapkārt ledus?” jautā autobusa vadītājs. Ne tikai viņš vien vēlētos, lai kritiskajās piekalnēs atrastos arī neliela grants vai smilts kaudze, kas daudzkārt palīdzētu mazināt bīstamību.
K.Baumanis situāciju uz ceļiem ziemā vērtē no sava skatpunkta, būdams pārliecināts, ka ceļinieki strādā savu iespēju robežās. Nevar noliegt, ka greideristi un kaisāmo automašīnu vadītāji dažkārt strādā desmit un pat vairāk stundas, ka brauktuves 600 kilometru kopgarumā, ko uztur 26. ceļu pārvalde, nav iespējams kā pēc burvja mājiena vienā laikā nokaisīt, norievot un pilnībā atbrīvot no sniega, bet varbūt tomēr vēl lielāka vērība veltāma tiem zemākās kategorijas ceļiem, pa kuriem kursē sabiedriskais transports.
“Man jau nav tik vien rūpju, kā uzmanīt ceļus, ir jāgādā arī par finanšu lietām un citu. Ir jāsaprot, ka nevar gribēt visu uzreiz,” K.Baumanis atkārto agrāk teikto. Tomēr jāpievienojas J.Otvaram, ka uz slidenas brauktuves lielu autobusu diezin vai ir iespējams apgriezt.
Pārvaldes priekšnieks joprojām paliek pie pārliecības, ka, uz ledus kaisot smiltis, to saķere ar ledu esot maza un nedodot vēlamo efektu. Arī vējš smiltis no ledus nopūšot. Viņš bilst, ka daudzi autovadītāji varbūt tāpēc neievērojot ceļinieku veikumu, jo esot pieraduši uz brauktuvēm pamanīt sarkanīgo granti, bet sāls gandrīz neesot pamanāma. Jauna patiesība nebija arī tā, ka ziemas apstākļos šoferiem jābrauc lēnāk un prātīgāk.
Ieklausoties K.Baumaņa skaidrojumā, kad, cik bieži, kā jātīra A, B, C kategorijas ceļi, man radās pārliecība, ka strādāt, strikti ievērojot noteikumus, ko apstiprinājis Ministru kabinets, ir viegli, jo tad, ja arī kaut ko nav izdevies laikā paveikt, iespējams gūt attaisnojumu.
Pārvaldes priekšnieks uzsver, ka salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem ievērojami samazinājies ceļu uzturēšanai paredzēto līdzekļu apjoms, kā arī, pieaugot izmaksām, dārgāka kļuvusi arī degviela, nolietojas tehnikas parks, nauda atlicināma arī darbinieku algām. Vairāk jāmaksājot arī par grants kubikmetru un tamlīdzīgi. Tikai ar pūlēm izdodoties visam atlicināt. Līdzekļu taupīšanas nolūkā pārvalde Rankā iegādājusies pat savu grants karjeru.
“Viss ir atkarīgs no finansējumu, ko varam atvēlēt ziemas dienesta darbiem. Agrāk naudu neviens neskaitīja. Visi ceļi bija brūni no smiltīm, tagad ir citādāk. Gulbenes rajonā 57 kilometru garumā ir A1 klasei atbilstošas brauktuves. Ja to uzturēšanai izlietojam mazāk naudas, tad atlikušo daļu atvēlam mazāk svarīgas nozīmes brauktuvju uzturēšanai. Jo mēs ekonomiskāk strādājam, jo varam vairāk kaut ko atļauties,” skaidro K.Baumanis. Viņš bilst, ka nenoturīgas ziemas ar krasu gaisa temperatūras maiņu sagādājot vislielākās problēmas.
“Ir pagasti, kas apgalvo, ka mēs neko nedarām. Tā gan nav. Arī greideru uz pusēm pārraut nevaram. Reizēm man šķiet, ka tas, cik slideni ir ceļi ziemā, ka ceļinieki nestrādā, kā vajadzētu, ir šim gadalaikam raksturīga tēma,” saka K.Baumanis.
Arī turpmāk “Dzirkstele” sekos tam, kāda situācija valda uz rajona ceļiem ziemā.
