Šonedēļ internetā izlasīju interesantu ziņu, ka tiks publicēts Latvijas Universitātes studentu pēc savas iniciatīvas veikts pētījums, apkopojot Latvijas ministru solījumus pirms un pēc vēlēšanām un pārbaudot, kā veicies ar to izpildi. Un kā pirmais, kura solījumi tika vētīti, bija iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis. Secināts, ka liela daļa ministra izteikto solījumu tomēr nav izpildīti. Kā būs ar citiem ministriem, rādīs nākamās publikācijas, taču šķiet, ka arī viņiem nebūs veicies īpaši labāk. Vai tāpēc tauta rīkotu protesta akcijas, ja politiķi būtu izpildījuši savus solījumus domāt par cilvēku labklājību, vai tāpēc ikreiz, kad kāda saruna ievirzās par politiku un valdības lēmumiem, cilvēki kļūst nikni un politiķiem velta skarbus vārdus? Straujiem soļiem tuvojas arī pašvaldību vēlēšanas. Jau 1.jūnijā vēlētājiem būs jādodas pie vēlēšanu urnām, lai izdarītu izvēli par labu vienai vai kādai citai partijai, taču pagaidām ir klusums. Pēdējā laikā vairākkārt ir dzirdēts cilvēkus uzdodam jautājumu – par ko lai balso, kuri mūsu vietējie politiķi vispār grasās kandidēt un kuri nekandidēs vēlēšanās? Pagaidām tiešām šī informācija ir ļoti skopa un ir tikai aptuvenas nojausmas par atsevišķiem sarakstiem, viņu līderiem un citiem kandidātiem. Gaidīsim aprīli, kad taps zināmi kandidātu saraksti. Kādi, cik skaļi un dāsni būs mūsu politiķu solījumi, vēl rādīs laiks, un tad arī secināsim. Galvenais – akli nepaļauties solījumiem, bet atcerēties palūkoties arī uz paveiktajiem darbiem.
