Prieks atkal satikties parasti ir viena no pirmajām emocijām, kas parādās, pošoties uz klases, skolas vai augstskolas salidojumu. Taču drīz vien par sevi liek manīt arī tās citas. Skolas laikā neuzveiktā mazvērtība. Piedzīvotās nievas ne tikai no vienaudžiem, bet arī pedagogiem. Kauns par necilo sociālo statusu. Neveiksmēm un nepiepildītiem mērķiem, kas daudziem ielūgumu uz salidojumu mudina nogrūst tālākajā stūrī. Tomēr tikpat daudzi gadu gaitā spējuši iztaisnot savu mugurkaulu, pārkāpt visām skolas laika negācijām un «salidot» ar prieku, atverot sevi jaunām kopā būšanas atklāsmēm un pārsteigumiem.
Kaitina stīvā oficiālā daļa
Jā, es labprāt eju uz salidojumiem! Ir interese satikt vecos klases un skolasbiedrus, arī skolotājus. Iepriekš jau zinu, ka būšu vietā, kas zināmu laiku bijusi manas otrās mājas. Nekādu īpašu satraukumu vai emocijas gan vairs neizjūtu. Mēdzu sagatavot pāris bildes, bet tās izvelku un parādu tikai dažreiz un dažiem. Nejūtu vajadzību speciāli šim pasākumam par godu šūt kleitu un apmeklēt frizieri, tomēr domāju, lai izskatītos labi. Salidojumos mani kaitina pārāk gara un stīva oficiālā daļa. Ideālā variantā man patiktu, ja vienas klases vai kursa robežās būtu kāds aktīvists, kurš uzņemtos šīs nelielās grupas organizēšanu pēc oficiālā pasākuma. Savukārt balles daļā mani kaitina tie absolventi, kuri ieradušies ar mērķi piedzerties un līdz ar to sabojāt vakaru pārējiem.
Anda (37), projektu vadītāja
Vairs nav kur «salidot»
Salidojumus neapmeklēju un arī īpaši negaidu. Taču nav jau arī tā, ka reizēm nesagribētos kādā pabūt. Iemesli, kādēļ pēc salidojumiem netiecos, ir dažādi. Pirmkārt par tiem liek aizmirst dzīves straujais temps. Turklāt skolā mums bija sadrumstalota un ne pārāk draudzīga klase. Drīzāk nedaudz skumstu pēc tās īpašās auras, kas valdīja pašā skolā, – senlaicīgās celtnes, aromāta gaiteņos. Taču šo auru iespējams pabaudīt, piemēram, vēlēšanu dienās, jo skolā ierīkots iecirknis, un tos dažus klasesbiedrus, kas man bija īpaši tuvi, šad tad var satikt arī ikdienā. Par vēlākajiem studiju gadiem ir atsevišķs stāsts. Gan tehnikumā, gan universitātē līdz izlaidumam tika neliels skaits, tādēļ grupas bija vairāk saliedētas. Diemžēl tehnikuma grupa ir izklīdusi un gandrīz visi kontakti pazuduši. Savukārt ar universitāti vairs nekas nesaista. Ēku, kur bija mūsu telpas, nojauca, bet pati universitāte ir pārcēlusies uz citām telpām. Nav jau kur «salidot». Par laimi, kontakti saglabājušies.
Āris (39), strādā ar mēriekārtām un kontrolierīcēm
Kāpēc neiepazinām, būdami pusaudži?
Savas skolas salidojumu nebiju apmeklējusi ilgus gadus. Kad pirms pāris gadiem beidzot saņēmos, biju gan priecīga, gan pārsteigta. Šķita, ka esmu nonākusi vakardienā, bet tikai klasesbiedri ir citi. Ļoti izmainījusies viņu dzīves vērtību skala, droši vien tāpat kā arī mana. Bet ar dažiem tieši pretēji. Skolas laikā ar viņiem nebūt nebija kopības sajūtas, bet tagad varējām par daudz ko runāt un diskutēt. Bija patiess atklāsmes prieks un jautājums, kāpēc neiepazinām cits citu, kad vēl bijām pusaudži. Vai braukšu atkal, nevaru atbildēt. Patlaban sazināmies ar klasesbiedriem internetā.
Gunta (45), pasniedzēja
Pazīmēties «treknām līnijām»
Skolas salidojumi ir tāda ļoti interesanta lieta. It kā esam tie paši, taču jau pavisam citi. Kas mūs vienojis daudzu gadu garumā dienu no dienas, ļoti reti vieno arī, kad esam jau izauguši no skolas sola. Mēs pieaugam, maināmies iekšēji un ārēji, mainās mūsu vērtību skala. Attiecības izdodas uzturēt tikai ar tiem, kuriem šīs vērtības saskan. Tādi skolasbiedri ir arī man. Tiekamies pa retai reizei neformālā gaisotnē. Skolas oficiālajos salidojumos nekad neesmu piedalījusies un droši vien arī nepiedalīšos. Mani biedē vērtējošie skatieni, jautājumi un sociālās mērauklas, dižošanās ar sasniegumiem. Kā vēl vienu iemeslu varu minēt skolas laiku simpātijas. Mēs visi novecojam, maināmies, bet man puisim no kaimiņu klases tik ļoti gribas palikt atmiņā kā tai skaistajai, ziedošajai meitenei, kuras dēļ tika kavētas stundas, plūktas narcises kaimiņu dārzos un rindā grūstīti citi bērni, lai mēs abi varētu tikt pie saldējuma «Vēsma». Jā, esmu domājusi, ka – ehhh, kā varētu uzcirsties, aizbraukt, iztaisīties un pazīmēties citu priekšā «treknām līnijām». Nodejot visu nakti ar puisi no kaimiņu klases. Taču doma ir un paliek tikai doma.
Aija (35), strādā ģimenes uzņēmumā
Jolanta Puķe, psiholoģe
Uz klases salidojumu parasti dodamies, vairāku motīvu vadīti. Pirmkārt, tā ir vēlme kavēties atmiņās. Dzīvojot pieaugušā dzīvi, mums jāuzņemas daudz lielāka atbildība, nekā tā bija skolā, tāpēc šāda kavēšanās atmiņās ir kā patīkama atslodze. Lai cik dīvaini tas būtu, katrs mēs atceramies citus notikumus. Satiekoties salidojumā, atmiņas varam salikt kopā un veidot lielu bildi par pagājušo. Mudina arī sacensība. Bez šaubām, katrs bērnībā kaut reizi ticis salīdzināts ar kādu skolas vai klasesbiedru. Tad nu salidojums ir tā vieta, kur liela daļa absolventu cenšas parādīt, kādi viņi izauguši. Svarīgi ir padižoties ar saviem sasniegumiem dažādās jomās. Savā ziņā tā ir arī kā sacensība pašam ar sevi, jo, iespējams, reiz kāds skolotājs teicis, ka no šitā bērneļa nekas nesanāks. Salidojumā var parādīt un pierādīt, ka sanācis gan! Tā ir dabiska cilvēka atbildes reakcija uz reiz pagātnē teikto, kas atstājis emocionālu nospiedumu visā viņa tālākajā dzīvē. Salīdzināšana. «Dodos uz salidojumu, lai redzētu, kā mainījušies klasesbiedri!» parasti teic tie, kas pieder tā saucamajam «žagatas» tipam. Viņi allaž kāro uzzināt ko jaunu un noskaidrot, kas mainījies, lai varētu izteikt savu vērtējumu. Šādos gadījumos cilvēks tik ļoti koncentrējies uz apkārtējiem, ka par sevi labprāt nestāsta, bet gan uzreiz sāk apspriest kāda klātesoša vai neesoša klasesbiedra sasniegumus vai zaudējumus.
Jautra kopā būšana. Manuprāt, visjaukākais veids, kādēļ satikt savus skolas vai augstskolas biedrus. Ja bijis jautrs klases kolektīvs, tā ir relaksācija un patīkama laika pavadīšana. Ne vienmēr var teikt, ka visi klasesbiedri ir draugi. Iespējams, tie ir tikai klasesbiedri, ar kuriem tiekamies reizi vairākos gados. Tomēr satiekoties šķiet, ka diendienā esam bijuši līdzās.
