Klāt septembra pirmā sestdiena, un mūsu bānītis atkal svin svētkus. Grūti pat noticēt, ka kopš pirmajiem svētkiem 2000.gadā jau pagājuši 11 gadi. “Spēks ir dzelzī” – tāds ir šo svētku moto, akcentējot industriālā mantojuma nozīmi.
Tomēr gribas teikt, ka spēks ir mūsu šaursliežu bānītī, jo tas ar cilvēku uzņēmību ir spējis pastāvēt.
“Svētki izdevās pat labāki, nekā sākumā tika plānots. Bija vērojama daudz lielāka cilvēku aktivitāte, jo arī kultūras programma bija daudzveidīga un plaša. Arī citi apstākļi bija mums labvēlīgi, lai svētki izdotos,” saka SIA “Gulbenes – Alūksnes bānītis” pārstāvis Raitis Melders.
Savādāk nekā citkārt
Atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, šoreiz Bānīša svētku atklāšanas runas skan Alūksnē, bet uzrunas turpinās Gulbenē. Arī pats bānītis ar trīs sastāviem, kas svētku laikā tik tikko spēj ietilpināt visus, kas vēlas braukt, no Gulbenes uz Alūksni un atpakaļ kursē gandrīz visu diennakti. Neparasts ir nakts reiss, kad kopā ar pasažieriem ir grupas “Dzelzs vilks” mūziķi. Lai gan katrā vagonā ir 40 sēdvietu, cilvēki ir ar mieru stāvēt arī kājās, lai tikai izbaudītu brauciena valdzinājumu. Svētku laikā bānītis pārvadājis aptuveni 600 pasažieru. Otro gadu kafejnīcas “Amro” īpašniece Ilga Vanuška kopā ar savu kolektīvu gādā arī par sātīgām pusdienām svētku organizatoriem un dalībniekiem. Šogad viņa 120 cilvēku cienastam ir izvēlējusies, kā pati saka, sātīgu pēc krievu pavāru receptēm vārītu boršču. Pēc žāvētas gaļas un zivīm, pēc svaigi ceptas maizes un taukšķētiem zirņiem smaržo Stāmerienā, kur šoreiz izpaliek umurkumurs. Izrādās, tā stabs ir savu laiku godam nokalpojis. Citkārt svētkos rotājumam tika izmantots vairāk dažādu ziedu, bet šogad, kad pati svētku devīze norāda, kur ir meklējams spēks, to ir salīdzinoši mazāk. Piemēram, Stāmerienā tos aizstāj metālkalēja Laimoņa Bāliņa darinājumi. Arī Gulbenē bānīša kalēja darbnīcā “Kal dzelzi!” kalējs atzīst, ka savu laimi cilvēks mūžā izkaļ pats, bet dzīvei noderīgu priekšmetu izkalšanā var paļauties arī uz kalēja prasmi. “Atceries, kad sāku strādāt kolhozā, stūrēju ar “GAZ 52”,” novērtēdams 25 “MAZ”, GAZ”, “MTZ 50 L” un citu spēka rumaku ierindu Stāmerienas pļavā, kāds kungs savai dzīvesbiedrei atsauc atmiņā pagātni.
Nevarējām palikt mājās
No vilciena, kas pienācis no Rīgas, uz visām pusēm kā putni spurdz svētku sajūtas tīkotāji. Kāds uzreiz steidzas pie “neiztrūkstošajām” bufetčicām, lai pārliecinātos, ka ”šmigai” vēl tāds pats stiprums, daļa pagriežas uz depo pusi, un jau pēc brīža seko turienes aktivitātēm, daži ir gatavi pozēt māksliniekam Ģirtam Joguram, lai tiktu pie sava pirmā portreta. “Neesmu izlaidusi nevienus Bānīša svētkus, jo katru gadu tie pārsteidz ar kaut ko interesantu un nebijušu. Man patīk svētku noskaņa, tāpēc to izbaudīšu līdz vēlam vakaram,” saka gulbeniete Vija Kokareviča. Savukārt bijusī dzelzceļniece Maija uz Gulbeni atbraukusi, lai satiktos ar draudzeni un pirmo gadu izbaudītu šos svētkus. Gulbeniešus Annu un Arvīdu Paipalus šoreiz no mājām “izvilkusi” mazmeita Laura, kura astoņdesmito gadu tērpā prezentē vecās automašīnas. “Bānīša svētkus varam uzskatīt par tādiem kā sava pagasta svētkiem, jo mēs tajos parādām sevi, ciemos atbrauc daudz ciemiņu. Stāmerienai piemīt īpašs pievilkšanas spēks, kas slēpjas mūsu viesmīlībā, skaistumā un vēsturiskajās tradīcijās,” saka stāmereniete Aiva Rēdere.
