Katru dienu no pastkastes izņemu kaudzēm reklāmas materiālu, kuros solījumi birst kā no pārpilnības raga. Tā vien šķiet, ka jau nākamajā nedēļā pēc vēlēšanām dzīvosim gluži kā paradīzē.
Tomēr man visi šie solījumi atgādina spēlēšanos ar cilvēkiem. Īpaši tāpēc, ka daļa solītāju ir spilgti piemēri tam, cik viegli ir solīt, bet cik grūti solījumus izpildīt. Kur tad šodien ir tās 50 000 darba vietas? To vietā – pieaugošs bezdarbnieku skaits. Ko līdz norādīt, ka ģimene sevi atražo tad, ja tajā ir vismaz trīs bērni, ja vecāki paliek bez darba? Kā vēl kādam veras mute bilst, ka “nāksies aizņemties no pensijām”, ka būs samērīgas pensijas, tikai nav pateikts, cik ilgi vecajiem ļaudīm uz tām jāgaida. Tā vien šķiet, ka daļa varas tīkotāju, kas šobrīd pēc tās raujas, neaizdomājas, ka cilvēkam bez dienišķās maizes un jumta virs galvas ir arī citas vajadzības: apģērbs, apavi, koncerta vai teātra apmeklējums. Kur tad vēl solījumi saistībā ar nodokļiem! Veiksmīgai naudas ieguvei tiek celti nodokļi tur, kur tos ir visvieglāk paņemt. Piemērs tam ir īpašuma nodoklis, jo katrs taču kaut kur dzīvo. Piepildām ziedojumu kastes un pārtikas pakas, bet vai kāds ir padomājis, ka tie, kas šodien ziedo, kādudien to vairs nevarēs atļauties. Ir sagrauts viss, kas vien bija sagraujams, tāpēc mudinājums par latu veidot savu biznesu man šķiet smieklīgs, jo šim aicinājumam neseko piebilde, ka tad, kad tas būs izdarīts, nodokļus rēķinās simtos. Diemžēl mēs dzīvojam valstī, kur izdevīgi ir dzīvot bagātajiem. Valstī, kur spēlēšanās ar cilvēkiem šķiet pašsaprotama.
