Izkustēties, izdejoties savam priekam šobrīd ir nepieciešams vairāk nekā jebkad, teic psihoterapeite Liene Vēsmiņa, kura praktizē arī deju terapiju. Pārsteidzoši, jauni risinājumi sen zināmām problēmām, patiesa garīguma vertikāle un sevis atrašana var būt galvenais ieguvums no šiem trakajiem laikiem, viņa atzīst.
Atrast savu ritmu
Pārāk stipra kafija mēdz sapurināt tā, ka sirds vēl ilgi nevar atgūt savu ritmu. Pēkšņas izbailes pārskrien kā auksts vilnis. Trauksme, lielākas vai mazākas bailes, nedrošība arī ir vibrācijas, kas sagādā nepatīkamas izjūtas. Tāpēc labāk ir izvēlēties patīkamu mūziku un likt ķermenim kustēties pašam tā, kā viņš to vēlas, meklēt savu ritmu, lai izlādētos un atjaunotu spēku. 20 – 30 gadu vecumā tas būs pavisam cits ritms nekā 70 – 80 gados, bet kustēties ir nepieciešams.
“Jebkura fiziska kustība darbina muskuļus, iekustina asinsriti, limfātisko sistēmu, vielmaiņu – līdz pat smadzeņu darbībai. Dejā papildus pieslēdzas mūzika, kurā cilvēks iegrimst, ar kuru saplūst, kas ļauj atbrīvoties, sākot ar acu līmeni un beidzot ar gurniem,” stāsta psihoterapeite.
Parasti cilvēks izvēlas noskaņojumam atbilstošu mūziku, un būtu nepareizi pārmest, ka “tu tāpat drūms esi, ko tu vēl to drūmo mūziku klausies”. Cilvēks vienkārši izdzīvo savas drūmās emocijas, taču svarīgi būtu tajās “neiesprūst” – parasti tas ir dejas vai mūzikas terapeits, kurš kā speciālists palīdz pamazām mainīt emocionālo fonu, līgani pārejot uz citiem skaņdarbiem. Tomēr katrs pats zināmā līmenī var būt sev terapeits, ja labi pārzina savu izjūtu amplitūdu un to, kā organisms atsaucas vienai vai otrai dziesmai.
Sekot izjūtām
“Ja katrs grib būt pats savas laimes kalējs, kaļot vajadzētu uzmanīgi sekot izjūtām, nevis mehāniski eksperimentēt,” pabrīdina Liene. Dažviet ezotēriskā vai cita specifiskā literatūra piedāvā standarta kompleksus – 10 minūtes dariet to, tad dariet šito. “Uzspiežot kādus vingrinājumus, organisms var reaģēt negaidīti. Tāpēc arī deju terapija var iedarboties uz cilvēku dziļāk, jo blakus ir speciālists, kas palīdzēs, ja pēkšņi uznāks lielais raudiens vai atklāsies sen apspiests izmisums.”
Liene secina, ka mūsdienās spriedze krājas ar milzīgu paātrinājumu – tā ir jādabū no sevis prom. To var sekmēt, izkustoties, dejojot, sportojot, ko daudzi izvēlas darīt mūzikas pavadījumā pēc nepieciešamības – reizi dienā, reizi nedēļā, divas reizes dienā. Ja vecām problēmām nerodas jauni risinājumi, nepieciešama jauna rīcība – dejo, mācies elpot. Ja ne citādi – sit visas dusmas ar kājām zemē, kā to neapzināti dara mazi, niķīgi bērni. Tā ir sava veida atbrīvošanās un attīrīšanās – kustības atbalsojas mugurkaulā, tiek līdz kaklam, līdz galvai un ietekmē arī domas. Citi to mēdz saukt arī par enerģijas apriti.
Ja kustēties nesanāk, var sākt ar elpošanu. “Elpo visu laiku, lai kas arī notiek. Atceries elpot – tas ir dzīvības pamats!” atgādina psihoterapeite. Trusis, ko nohipnotizējusi kobra, neelpo. Cilvēks bailēs aiztur elpu un dara pats sev pāri. “Apzināti elpojot, var iemācīties tikt pie saviem slēptajiem resursiem, sakārtot, nomierināt, harmonizēt sevi. Resursiem tiek klāt, ja ir kontaktā ar savu patieso “es”, patiesajām vajadzībām. Tad var slēgt kompromisus, panākt vienošanos ar sevi, un tad tie būs arī patiesi kompromisi, nevis krāpšanās un sevis maldināšana.”
Vairāk garīguma
Dejas, mākslas, mūzikas, visi radošo terapiju veidi tika uzsvērti kā iespēja iegūt garīguma pieredzi Eiropas transpersonālās psiholoģijas un psihoterapijas konferencē Milānā, no kuras nesen atgriezusies L.Vēsmiņa. Pārsteidzoši risinājumi jāmeklē ārpus sava “ego” robežām, paceļoties virs horizontālām starppersonu attiecībām. “Nepieciešams izjust kaut ko vairāk – garīgu piedzīvojumu, atrast savu labāko “es”. Tas ir gan kristietībā, gan budismā, gan šamaņu pieredzē. Vienas receptes nav. Savu garīgo ceļu var veikt kontaktā ar savu garīgo “es”, nevis sekojot citiem,” atgādina psihoterapeite.
