Kādu laiku apzināti izvairījos no TV ziņu skatīšanās, jo kaut ko iepriecinošu tur reti kad var dzirdēt, bet, ikdienā tiekoties ar ievērojamu skaitu cilvēku, līdz vakaram ar sliktajām ziņām tāpat jūtos piesūkusies. Viens no pēdējiem sižetiem, ko tolaik tiku redzējusi „Bez tabu” raidījumā – par ļoti aizkaitināto vai pareizāk – no skaidrā saprāta laukiem aizmaldījušos sociālā dienesta apmeklētāju, kurš dusmu lēkmē ar cirvīti bija ne tikai piedraudējis, bet arī saskaldījis darbinieces datora klaviatūru un pamatīgu robu izsitis arī masīvā monitora ekrānā. Skats visai iespaidīgs un vēl šobrīd saglabājies atmiņā, bet prāts toreiz kļuva nemierīgs.
Nākamajā dienā bibliotēkā par to spriedām – cik tur vairs tālu, kad pie mums arī tā kāds pagalam sanervozējies apmeklētājs atvēzēsies… No ārējā izskata jau nepateiksi, cik kuram pietrūkst līdz „pēdējam pilienam”… Var taču gadīties, ka kādam ļoti nepatiks garā lasītāju rinda pēc grāmatām vai pie interneta, vai arī fakts, ka vajadzīgās grāmatas šobrīd nav… Gandrīz katra diena pierāda, ka nervozu cilvēku kļūst arvien vairāk.
Runāt par šo redzēto epizodi vēlāk rosināja arī vairāki bibliotēkas apmeklētāji, un bija saprotams, ka minēto sižetu televīzijā redzējuši daudzi. Vieni izteica klaju sašutumu par tādu nesavaldīgu rīcību, citi pauda neticību, ka šis incidents ir krīzes apstākļu sekas, visticamāk, gan huligānisms, vēl citi bažījās par mūsu drošību un skaļi nopūtās. Pēcpusdienā šo tēmu jau bija nomainījušas citas, tuvākas mūsu ikdienai, taču, kā vēlāk noskaidrojās, daudzu televīzijas skatītāju atmiņā šis sižets bija atstājis paliekošu iespaidu.
Kādas dienas vēlāk, abonementā no rīta ieslēdzot darba datorus, atklājām, ka nedarbojas viens monitors. Ekrāns kā melns, tā melns. Izrādījās – vaina nav tikai kontaktos, bet meklējama kur dziļāk, un šodien monitoru darba kārtībā nevarēs savest.
Meklējot situācijas vienkāršāko un ātrāko risinājumu, pagaidām to aizstājām ar vienu no apmeklētājiem paredzēto datoru monitoriem. Piebildīšu, ka tiem ir plakanie ekrāni.
Todien apmeklētāji, ienākot mūsu telpā, ierasto triju monitoru vietā pie sienas redzēja tikai divus. Trešā vietā, tieši pa vidu, kā atklājās, – tikai kaitinoši kaila siena… Kāds par to pie sevis klusāk vai skaļāk nopukojās, kāds apjautājās – kas noticis, kad būs, bet daži skolēni, laikam jau cerot uz pēkšņu brīnumu, palaikam pabāza galvu durvju spraugā, lai palūrētu – varbūt…
Interneta cienītāju skaits pie mums joprojām krietni lielāks par iespējām tikt pie datora, un kāda datora iziešana no ierindas parasti liek saprast, ka dzīve bez interneta vairs „nav dzīve”. Labi, ka bibliotēkai ir trīs stāvi un katrā apmeklētājiem domātajā telpā atrodas vismaz pāris datorizētas darba vietas. Tātad – bezizeja gluži neiestājas, vienīgi ir jāapbruņojas ar pacietību.
Tobrīd, kad uz kārtējā apmeklētāja jautājumu „kad būs?” atbildēju „ne ātrāk, kā rīt”, pie durvīm drūzmējās bariņš jaunākā skolas vecuma puišeļu. Manīju, cik ziņkāri daži snaikstīja kaklus, kamēr es skaidroju problēmas tehnisko pusi – kaut kas ar monitoru, ekrāns melns, jā, diezgan nopietni, rīt varbūt būs…
Laikam jau sadzirdējuši svarīgāko, puikas steidzīgi izklīda – kurš uz pirmo stāvu, kur bērnu bibliotēka un informācijas centrs, kurš uz trešo stāvu, kur lasītavā varbūt kāda brīva vieta.
Uz īsu brīdi abonementā iestājās klusums.
Daži apmeklētāji pie plauktiem nesteidzīgi meklēja grāmatas, pāris strādāja pie datoriem, vēl kāds uz dīvāniņa kaut ko meklēja enciklopēdijās.
Te pēkšņi pa atvērtajām durvīm ieskrēja trīs puišeļi, no kuriem viens, izteiksmīgi žestikulējot, diviem mazākajiem pārliecinoši klāstīja:
– Nu, redziet, veči! Nav! Monitora nav!
Lai cik dīvaini tas neliktos, tobrīd man izklausījās, ka puika bija pat lepns par šī fakta publisku atklājumu. Nu, apmērām tāds manā izpratnē varēja būt šī izsauciena zemteksts: „Un ko ES jums teicu?!”
Abi mazākie platām acīm skatījās uz tukšo monitora galdu. Viņu sejās bija skaidri manāma neticība: kā tā var būt?? Vienmēr ir bijis un nu – nav!?
Lielākais, manīdams, ka ieguvis visu nedalītu uzmanību, izriesa krūtis un turpināja iejusties visziņa lomā.
– No rīta bija! Es pats redzēju. Bija!
Šiem izsaucieniem sekoja teatrāla pauze, kuras laikā mazāko sejās nemainījās ne vaibsts, toties vecākais zēns pieskrēja pie tukšā galda un, iebakstījis ar pirkstu galda virsmā, izsaucās:
– Tieši te bija! Un tad pusdienlaikā – bac!
– Kas „bac”? – gandrīz vienā balsī izsaucās abi mazākie puikas, manāmi satraukušies un ieinteresēti pievirzījušies soli tuvāk lielākajam.
– Kā – kas? Ieskrēja viens vecis ar cirvi un sasita monitoru lupatās! Tā un šitā! Tā un šitā! Stikli vien pašķīda! Es pats redzēju!
– Kā – redzēji? – vēl soli tuvāk panākušies, atkal izsaucās mazākie.
– Nu, redzēju un viss! – puika nerimās. – Tāds bārdains bomzis ar izspūrušiem matiem, smirdīgs un briesmīgs! Kā cirta… Un viss!
Nepaspēju iejaukties sarunā, kad mazie puikas jau bija izskrējuši vestibilā un skaļi sauca trepēs:
– Ei, veči! Juri, Andri, Aigar! Bomzis sacirtis monitoru!!
Vēl pēc brīža nu jau divus stāstītājus bija aplencis paprāvs puišeļu bars un pat pie mana galda bija dzirdami skaļie izsaucieni: – Bac, un viss! – Tā un šitā! – Stikli! – Redzējis! – Bomzis! – Bārdains! – Smirdīgs! – Un viss! – Es redzēju!
Visā šajā ņiguņegu nemanīju, kur palika pats „stāsta autors”… Vispār jau arī es viņa vietā noteikti būt centusies nemanāmi nozust – ja nu kāds gudrāks izdomā uzdot kādus jautājumus… Vispirms jau – kādi stikli? Ko tantes, tas ir, bibliotekāres? Ko policija? Kāpēc sacirta apmeklētājiem domāto vidējo monitoru? Un galu galā – kur palika bomzis?
Nākamajā dienā visi monitori bija savās vietās un puišeļi atkal skraidīja starp stāviem, meklējot brīvas vietas. Protams, iegriezās arī abonementā un bija itin priecīgi, atrodot visu kārtībā.
Viens mazais stāstītājiem lepni piesēdās „īpašajā” vietā, bet kāds cits viņam jautāja:
– Vai tev nav bail TUR sēdēt?
– Nē-e. Otrreiz jau bomzis nenāks ar cirvi. Baidīsies.
