Uzdrošinos apgalvot, ka ikviens cilvēks, kas devies tālākā ceļojumā, tā laikā iegādājas suvenīru sev vai tiem, kas gaida mājās.
Uzdrošinos apgalvot, ka ikviens cilvēks, kas devies tālākā ceļojumā, tā laikā iegādājas suvenīru sev vai tiem, kas gaida mājās. Dažkārt pirkums ir papildinājums kādai jau agrāk veidotai kolekcijai, dažkārt – jaunas kolekcijas sākums. Tas var kalpot arī kā atgādne par konkrētajai valstij raksturīgo, palīdzot saglabāt patīkamas atmiņas arī pēc gadiem. Suvenīra iegāde nenoliedzami ir arī gaumes lieta un materiālo iespēju apliecinātāja.Lejasciemietei Janai Igaviņai pēdējos divos gados ir radusies jauna aizraušanās – viņa kolekcionē spilvenus.
“Uzskatu, ja man izdodas no ceļojuma atvest konkrētā valstī izgatavotu spilvenu, tad tas ir lielisks suvenīrs. Man ir liela māja, un spilveniem tajā ir daudz vietas. Tos, cik iespējams, mēģinu pieskaņot dzīvojamās istabas interjeram. Spilveni patīk arī meitai un vīram. Viņi ar tiem spēlējas, guļ uz tiem. Uzskatu, ka spilveniem jādzīvo kopā ar cilvēkiem, nevis jāatrodas plauktā,” saka Jana.
Kolekcijā esot dažāda izmēra spilveni, piemēram, no Turcijas Jana atvedusi spilvenu, uz kura attēloti kamieļi. Tas esot smukuma spilvens gultai vai atpūtas krēslam. Jana smejas, ka konkrētajā valstī izgatavotu spilvenu neesot nemaz tik viegli sameklēt. Tas esot arī samērā dārgs prieks.
“Katrā konkrētajā valstī, lai iegādātos mīksto suvenīru, apmeklēju mākslas salonus, jo tajos pirktajam spilvenam vairāk vai mazāk ir garantija, ka spilvens nav tapis kaut kur ārpus konkrētās valsts robežām. Esmu pārliecinājusies, ka tirgū vai veikalā var nopirkt lielākoties Ķīnā izgatavotus spilvenus,” stāsta jaunās kolekcijas veidotāja.
Viņa piebilst, ka spilveni nav lēti, piemēram, spilvens, ko Jana nopirkusi, būdama Vācijā, pie mums maksātu 15 latus.
Turcijā viņa uzzinājusi, ka vienkāršākos spilvenus, kam mazāk rakstainu izšuvumu, darinot jaunas meitenes, kas tikko sākušas apgūt spilvenu gatavošanu. Pieredzējušo meistaru gatavotos spilvenus ar tiem nevarot salīdzināt, tie esot fantastiski. “Man patīk spilveni, jo tas ir roku darbs, nevis rūpnieciski bezpersonisks ražojums. Pērkot spilvenu, cenšos ar pārdevēju arī aprunāties. Tā reizē ir ne tikai preces iegāde, bet arī sava veida sazināšanās. Ar spilvenu starpniecību esmu daudz ko uzzinājusi ne tikai par Turciju un Vāciju, bet arī par Poliju, Somiju, Dāniju un citām valstīm,” stāsta Jana. Viņa domā, ka kolekcijas papildināšanai spilvenus pirks arī Latvijā, apmeklējot mākslas un mēbeļu salonus. Daudz palīdzot draugi un paziņas, kas, uzzinājuši par Janas jauno kolekciju, no ceļojumiem viņai kā suvenīru cenšoties atvest kaut vai pavisam mazu spilventiņu.
