Dzīve ir kā balts sniega lauks, kurā paliek cilvēku atstātās pēdas. Vienam tās ir dziļākas, otram – pa virspusi skrejošas.
Dzīve ir kā balts sniega lauks, kurā paliek cilvēku atstātās pēdas. Vienam tās ir dziļākas, otram – pa virspusi skrejošas. Gulbeniete Dzidra Jansone par savām dzīves laukā atstātajām pēdām domā vienmēr, kad caur loga rūtīm uzlūko pagalmu, kas ziemā veras pretim balts, neviena neskarts un mazliet noslēpumains.
Kāda bijusi viņas dzīve? Cik daudz tā devusi, cik daudz ņēmusi? Vai to iespējams saukt par laimīgu, ja mūža nogalē tik vien, kā neliels mājoklis, logs, pa kuru raudzīties apkārt notiekošajā, žurnālu un avīžu sabiedrība uz virtuves galda, uguns dziesma plīts mutē un gaidu pilna cerība, ka tūlīt, tūlīt kāds pieklauvēs pie namdurvīm. Ja esi palicis viens un nevarīgs, nav lielāka prieka par katru ienācēju. Ar smaidu Dzidra sagaida un pavada sociālo aprūpētāju Līviju Zakarīti, Sarkanā Krusta žēlsirdīgo māsiņu Benitu Stepāni un kaimiņieni Stefāniju Zundi.
“Savādi, bet man tagad tik ļoti gribas dzīvot, kā vēl nekad. Ja vien pati varētu tikt ar visu galā, neko labāku nevēlētos, bet esmu pārāk bezspēcīga jaunībā iegūtas un pārciestas slimības priekšā, nekas cits neatliek, kā paļauties uz citu cilvēku laipnību, iejūtību un palīdzību,” klusi saka sirmgalve. It kā, lai teiktajam būtu reāls papildinājums, viņa norāda uz spieķi, kas piekļāvies plīts sānam. Bez šā ceļabiedra diemžēl vairs neiztikt pat tad, kad no virtuves vajag nokļūt istabā, kad lēnītēm vajag aizstaigāt līdz namdurvīm un, tās nedaudz paverot, ieelpot ziemišķi auksto gaisu. Arī šiem īsajiem gājieniem vajadzīga piepūle un liels gribasspēks.
“Ja man tā nebūtu, kas zina, kāda izveidotos dzīve. Gan fiziskā, gan garīgā spēka vienmēr vajadzējis ārkārtīgi daudz. Dažkārt to esmu papildinājusi ar sīkstu spītību. Esmu iemācījusies samierināties ar savu likteni,” saka Dzidra.
Ar kopīgu spēku un smeldzi
“Kāpēc Dzidra pievērsusies mūžīgai dusai? Vai arī viņas sirdī tā jau iestīgojusi? Vajag tikai pieskarties šai stīgai, un tā notrīs, sērīgi ieskanēdamās, lai pēc tam nemiers izsistu no ierastā gājuma, liktu domāt, kurp un kādu ceļu ejam. Vai tas nav maldu ceļš? Un, ja ir, kā lai tiekam uz īstā? Bet vai beigu beigās neatklāsies, ka arī šis īstais patiesībā bijis maldīgs. Atrast īsto vēl nenozīmē izpildīt savu sūtību šai saulē. Ja visi tiktu ar to galā, dzīve kļūtu brīnišķa. Liekas, pat izzustu naids, mantrausība un egoisms. Vēlme piepildīt savu sūtību bieži atduras pret nelabvēlīgiem apstākļiem, tieši tad raisās domas par viņsauli un mūžību,” šīs rindas Dzidrai savā grāmatā “Spēks un smeldze” veltījusi Eleonora Tjarve pēc tam, kad saņēmusi sirmgalves vēstuli. Eleonoras liktenis ir daudz smagāks nekā Dzidrai, tomēr viņa, būdama paralizēta, spējusi pabeigt augstskolu. Pārdzīvotais un spēja pašu spēkiem izrauties no dzīves nolemtības abu sieviešu dvēseles sasējusi vienā mezglā.
“Vairāk nekā gadu nespēju saņemties, lai izlasītu Eleonoras grāmatu, bet tagad izbaudu katru rindiņu, jo uzrakstītais dod spēku un spēju uz dzīvi paraudzīties optimistiski pat tad, kad šķiet, ka optimismam nav pamata,” Dzidra saudzīgi aizver izdevumu.
Viņa pirmo paralīzi pārcietusi 1948.gadā 20 gadu vecumā. Lieki jautāt, ko tas nozīmē jaunai meitenei, kas, cieši turēdamās sapņu putna spārnos, tiecas pēc mīlestības, romantikas un tikai mazliet vieglākas dzīves, jo pārāk daudz smaguma pārdzīvots jau bērnībā.
Divreiz dzīvē domājusi par pašnāvību
Pirmo reizi Dzidra par aiziešanu no dzīves domājusi pēc paralīzes, saprotot, ka ķermeņa kreisā puse nekad neklausīs tā, kā pirms slimības. Otrā reize bijusi 1954.gadā, kad viņa, dzīves virpuļu nesta, strādājusi par dārznieka palīdzi Stāmerienas lauksaimniecības tehnikumā. Toreiz vainīga bijusi iepazīšanās un klusībā lolota mīlestība pret kādu tehnikuma skolotāju. “Vēlreiz sastapos ar izjūtām, kādas pārdzīvo cilvēks, kurš apzinās, ka nekad dzīvē nebūs tāds kā citi. Stāvēju uz tilta pie Stāmerienas pareizticīgo baznīcas, atspiedusies pret tā margām, un domāju, ka nebūtu slikti, ja mestos dziļumā. Sapratu, ka slimam ir grūti dzīvot starp veselajiem, īpaši, ja pati esi jauna un tev apkārt daudz jauniešu. Pirms gada tajā pašā vietā bija stāvējis tehnikuma parka dārznieks, pie kura strādāju. Viņš pārgrieza vēnas un noslīcinājās,” ir grūti Dzidrai to atcerēties. Pārvarēt uzmācīgo domu viņai palīdzējis klusībā mīlētais cilvēks, kurš vēlāk uzdāvinājis grāmatu “Stāsts par īstu cilvēku”, ko Dzidra izlasījusi pēc daudziem gadiem.
Bija strādīgi, bet nabadzīgi cilvēki
Lai saprastu, kāpēc tik nežēlīgi slimība iedragājusi sirmgalves jaunību, atstājot sekas visam mūžam, atmiņās kopā ar viņu jāaizstaigā līdz tālajam Pededzes pagastam pie Latvijas un Krievijas robežas, kur tolaik dzīvojuši nabadzīgi, bet ļoti strādīgi ļaudis.
“Mamma man nomira, kad biju trīs gadus veca, vēlāk tēvs, ļaunas slimības piemeklēts, gulēja uz gultas, tāpēc pamāte man neatļāva turpināt izglītību. Atceros, ka biju sakravājusi mantas, lai bez viņu atļaujas brauktu uz Rīgu mācīties un iegūtu vismaz vidējo izglītību. Diemžēl sapnis par Rīgu sabruka kā ēka, kurā trāpījis karalaika šāviņš. Kādu laiku strādāju vecāku saimniecībā, bet tad iestājos darbā vietējā mežrūpniecības iecirknī. Katrai ģimenei bija noteikta tā dēvētā meža norma. Sev un tēvam šo normu izstrādāju, nopelnot tiesības strādāt iecirkņa kantorī. Vasarā, kad kantorī darba gandrīz nebija, vajadzēja iekraut kokus automašīnās. Biju jauna un spēcīga, kalnus varēju gāzt. Mežā zāģēju malku, itin viegli pa garumam pāršķēlu metru garu stumbeni. Lietū, vējā un aukstumā braši sēdēju uz malkas kravas. Tas viss iespaidoja veselību,” stāsta Dzidra. Tikai ņemot vērā vācu izcelsmes masiera pūles, viņa atkal varējusi staigāt un pakustināt rokas.
Sekojot paziņas ieteikumam, Dzidra braukusi uz Stāmerienu meklēt darbu un tikusi pieņemta tehnikuma dārzniecībā par strādnieci, tad uzdienējusi līdz vecākās grāmatvedes amatam. 1962.gadā viņa pārnākusi dzīvot uz Gulbeni, iegādājoties pusi mājas Rīgas ielā 1, un sākusi strādāt par kasieri, tad par grāmatvedi kādreizējā sagādes apvienības kantorī.
Pie vīra iziet principa dēļ
Darba kolektīvos, kur lielākoties strādā sievietes, sarunas par ģimenes dzīves veidošanu un dalīšanās pieredzē nav retums. Šādu sarunu lieciniece bijusi arī Dzidra. Tikai tagad viņa atzīstas, cik ļoti aizskāruši it kā pa jokam izmestie teikumi, ka, lūk, viņa, Dzidra, ir ārpus kārtas, viņai par ģimenes dzīvi nav ko domāt.
“Šie vārdi kā smagi akmeņi iegūla sirdī. Man bija vienalga, domāju, ja vien kāds mani bildinās, iešu par sievu. Tā arī notika. Meitas igauņu izcelsmes uzvārdu Abena nomainīju pret Jansone. Laulībā nodzīvojām 20 gadus. Vīrs 1995.gadā nomira. Pasūtīju un uzliku viņam kapu pieminekli un tagad jūtos tā, it kā visu būtu padarījusi,” saka Dzidra un piebilst, kā tāda esot tā viņas raibā dzīve. Nekad viņa nedomājusi, ka tik daudz radinieku un paziņu aizies pa mūžības ceļu pirms viņas.
Sirmgalve nenoliedz, ka tagad dienas paiet ātrāk nekā naktis, jo naktīs sapņu vietā uzmācas sāpes, ar kurām viņa jau iemācījusies sadzīvot. Dienā ar žurnālu un avīžu starpniecību Dzidra neklātienē tiekas ar zināmiem un nezināmiem cilvēkiem. Esot arī nelasītas grāmatas iekrājušās, bet tām atliekot maz laika.
“Jā, iedomājieties tikai, man nav laika,” viņa plaši smaida un nebeidz slavēt cilvēkus, kas ierodas viņu aprūpēt.
Dzidra ir apņēmības pilna un gatava nepadoties slimībām. Par spīti tām, viņa nolēmusi nākamajā vasarā sadūšoties un ar nesen saņemtā krāģīša palīdzību iziet pagalmā. Dzīvotprieku Dzidrai dod apziņa, ka, lai gan viņa ir viena, tomēr ne cilvēku aizmirsta.
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Dzidra Jansone (dzimusi Abena).
Dzimusi: 1928.gada 11.janvārī Alūksnes rajona Pededzes pagastā.
Mācījusies: Pededzes pamatskolā, Gulbenes vakara (maiņu) vidusskolā.
Darbs: vecāku saimniecībā, mežniecībā, Stāmerienas lauksaimniecības tehnikumā, Gulbenes sagādes apvienības kantorī par grāmatvedi.
Ģimene: atraitne.
Patīk: latviešu dziesmu šlāgeraptauja.
Lielākā vēlēšanās: lai dzīvoklī būtu pašai savs telefons.
