Vakar, kā zināms, bija “ēnu diena”. Arī mans skuķis, mans meitēns, kas mācās 11.klasē (takš zināt noteikti, tā ir mana ārlaulības meita – Ilžuks) iesaistījās šitajās izdarībās jeb kā es teiktu – atrakcijās.
Vakar, kā zināms, bija “ēnu diena”. Arī mans skuķis, mans meitēns, kas mācās 11.klasē (takš zināt noteikti, tā ir mana ārlaulības meita – Ilžuks) iesaistījās šitajās izdarībās jeb kā es teiktu – atrakcijās. Meitene jau laikus gatavojās. Jautāja man (kā bioloģiskajam tēvam, hm, atzīst tomēr, ciena), sak, kur lai šī piekantējas par “ēnu”. Es jau nu ieteicu pašu galveno miesta vadītāju. Nē, šai neesot nekādas intereses. Tad piedāvāju bagātāko šejienes uzņēmēju. Arī nederot. Neesot nekāds smukais. Nu un?! Izlepusi, es jums teikšu, ir tā jaunatne! Galvenais, ka gudrs! Skat, staigātu šim kā “ēna” pakaļ, kamēr neviļus kļūtu par viņa jauno sievu. Kas nekaitētu? I tēvam labums atlēktu… Nekā.
“Kas tad tevi, meit, interesē, ja tev ir vienaldzīga vara un nauda, un līdz ar to arī pašas tēva, hmm, labklājība?” jautāju Ilžukam es. Viņa padomāja. (Ak, tādā brīdī viņa tik burvīgi piešķiebj to savu galviņu un piemiedz zaļās acis… Nu gluži kā viņas māte – saldā Mārīte jaunībā… Viņa ir grāmatvede kādā solīdā firmā.)
Ilžuks atzinās, ka vairāk par visu viņa mīlot dzīvniekus. Sevišķi viņai esot žēl to, kas pamesti, piemēram, kaķi, kas dzīvo uz ielas, slapstās pa pagrabiem… Nu vai ziniet! Es noskaitos ne pa jokam! Mana meita – kaut kāda puņķutapa! Žēlotāja atradusies! Sapratu, ka ar steigu man viņu vajag socializēt (proti, pieradināt samierināties ar vispārējām sabiedrības normām). “Meit, ar kaķiem mūsu miestā ir cauri! Visi klaiņotāji tiek un tiks likvidēti!” paziņoju es sava Ilžukam. A šī sāka raudāt… Sapratu, ka man meitas audzināšana ir jāņem savās rokās. Māte galīgi ir izlaidusi grožus no rokām. Teicu viņai tā: “Ilze Antonovna! Tā nevar turpināties! Tu kļūsi par kaķu ķērāju “ēnu”! Un nekādas cīkstēšanas – tā būs un cauri!”
Tā arī izdarījām. Pats personiski pieteicu skuķi pie kaķu ķērājiem par “ēnu”. Šie bija priecīgi. Būšot smuka ēsma… runču pievilināšanai. Jūs jautāsiet man, ar ko tas viss beidzās? Ilžuks par vakardienas “ēnošanos” ir varen apmierināts. Tā vismaz šodien teica, kad bija atnākusi pie manis – eh, tēva – ciemos. Tiesa, paprasīja man 100 latus. Nu kā lai neiedod mīļotajai meitai. Atvēlēju no ietaupījumiem. Skuķis skaidroja, ka vajagot viņai jaunu mobilo tālruni… Ko vajag, vajag! Bet… mīļie mani, pēc pusstundas pārnāk mans skuķis mājās, pavadiņās līdzi vedot 20 kaķus. (Kā tādus suņus, tikai uzpurņu trūkst!) Mana meita, mana labā sirds… Esot izpirkusi visus notvertos kaķus. Tagad pie manis, pie sava mīļotā tēva Antona, mājās veidošot kaķu patversmi. Te minči nakšņošot, pa dienu tikšot laisti ārā. Katram, ziniet, ir kakla siksniņa citādā krāsā – ar zvaniņu. Katram sava sausās barības bļodiņa un ūdens trauciņš… Johaidī! Kamdēļ es to skuķi sūtīju par “ēnu” pie tiem… ķērājiem! Esmu vareni “iekritis”. Meitai, mīļajai meitai es itin neko nevaru atteikt… Tagad esmu to spoku patversmes direktors.
