Citi sporto profesionāli, citi – vienkārši savam priekam. Šķiet, arī par iespējām sportot mūsu novadā neviens nevarētu sūdzēties – ikviens var atrast sev piemērotu sportošanas veidu. Tiesa, nodrošinājuma dēļ gan bieži ir izcēlušies strīdi, par to ir spriests gan novada domes gaiteņos, gan arī savstarpējās sarunās, vienkārši satiekoties.
Novadā vairākos pagastos nesen ir uzceltas jaunas sporta zāles, citviet – rekonstruēti stadioni. Arī pilsētā ir divas sporta zāles – gan sporta skolas, gan sporta centra, taču lielais pilsētas stadions savu atdzimšanu vēl tikai gaida. Lai arī ieceres bijušas dažādas, rekonstrukcija līdz šim vēl nav sākta. Lai gan, protams, jāpiekrīt, ka ikvienā vietā ir jānodrošina iespēja cilvēkiem sportot, taču bieži vien diskusijas izvēršas par to, ka novadā ir daudz nerentablu sporta būvju pagastos, bet vienas centrālās sakārtotas sporta būves nav.
Gulbenes stadions nodots ekspluatācijā 1970.gadā. Gulbenes sporta centra direktors Ziedonis Lazdiņš atklāj, ka šo gadu laikā stadions nekādas rekonstrukcijas nav piedzīvojis. “Kopš sāku strādāt Gulbenes sporta centrā, mēģinu katru gadu atlicināt kaut nelielus līdzekļus stadiona kosmētiskajam remontam. Pagājušajā gadā nokrāsojām augšējo sienu, remontējam tiesnešu telpu, koridorus. Būtu nepieciešams arī jumta un tribīņu remonts, tās ir katastrofālā stāvoklī, arī sporta laukumiem ir nepieciešami uzlabojumi. Stadiona rekonstrukcijas projekts tika sagatavots jau vairāk nekā pirms pieciem gadiem, taču nekas uz priekšu nevirzās, jo netiek atvērtas programmas, kurās varētu iesniegt projektu. Taču viennozīmīgi varu pateikt, ka stadionam ir nepieciešama rekonstrukcija,” saka Z.Lazdiņš. Viņa devumu stadiona uzturēšanā novērtē gan novada domes priekšsēdētāja Sandra Daudziņa, gan arī futbola biedrības “Gulbene 2005” valdes loceklis Arnis Martusevičs. “Stadions vēl tik labi izskatās tikai tāpēc, ka Z.Lazdiņš fanātiski to cenšas uzturēt, taču tas jau ir morāli un fiziski novecojis,” atzīst S.Daudziņa. A.Martusevičs saka: “Visu cieņu Z.Lazdiņam par to, kā viņš cenšas uzturēt Gulbenes sporta centra būves.”
Cer izveidot mākslīgā seguma futbola laukumu
Runājot par kopējo situāciju sporta bāžu jomā mūsu novadā, A.Martusevičs ir ļoti kritisks, sakot, ka, ja kāds varot pateikt, kura sporta būve novadā nedaudz atbilst mūsdienīgām prasībām, tas nozīmē, ka viņš nekur ārpus Gulbenes nav bijis. “Arī sporta centrs tikai daļēji atbilst lieliem un nopietniem starptautiskiem sporta pasākumiem. Savukārt, runājot par “strazdu būriem”, kas mums ir sacelti novadā, manuprāt, tas vispār ir noziegums. Man nav nekas pret tiem cilvēkiem, kuri sporto Lizumā, Druvienā, Tirzā, Litenē, Galgauskā un citur laukos. Cepuri nost viņu aktivitātēm! Bet pašlaik ir aktuāls jautājums par skolu slēgšanu pagastos, jo tur vienkārši fiziski nav bērnu, tajā pašā laikā mēs atļaujamies uzcelt sporta bāzi un tajā sporto pieci seši cilvēki nedēļā. Jāpiebilst arī, ka neviens kompleksais novada sporta pasākums šajās bāzēs nav noticis (izņemot Liteni).” A.Martusevičs saka, ka viņam esot kauns par Gulbeni un novadu tūkstošiem cilvēku priekšā, kuri brauc pie mums no visas Latvijas un skatās futbolu. “Es nezinu, kurš to izdarīja, bet stadiona rekonstrukcijas projekti tika palaisti garām (un ne tikai tie). Ja tiek dota iespēja Eiropas naudai, tā ir jāņem obligāti, tā, kā to sporta būvju jomā jau gadu gadiem dara Igaunijā un Lietuvā. Ja to nemāk izdarīt – manuprāt, jāmaina darbavieta. Kā var tikt palaisti garām projekti par novada galveno sporta bāzi, kur notiek visi pasākumi? Stadions ir Gulbenes seja. Mums diemžēl nav estrādes, tāpēc arī visi lielie kultūras pasākumi notiek stadionā. Arī šovasar tur plānoti daudzi lieli pasākumi (apmēram 20!), un katru vēros vairāk nekā tūkstotis cilvēku. Kādas cilvēku masas iziet cauri stadionam, un ko viņi redz? Jau ilgāku laiku tiek rekonstruēta slēpošanas un biatlona trese – tik ilgi, līdz biatlons ir devies citos medību laukos, bet slēpošana novesta līdz izdzīvošanai.” A.Martusevičs atgādina, ka futbola biedrībai FB “Gulbene 2005” sāpīgs jautājums ir mākslīgā seguma laukums. Viņš atklāj, ka šī ilgtermiņa projekta risināšanā pašlaik darbojas tikai futbola biedrība, piebilstot, ka novada domei tas nav aktuāli un droši vien šajā sasaukumā arī nebūs. “Vajadzētu ieguldīt apmēram 40 līdz 50 tūkstošus latu, un novads ilgtermiņā iegūtu nekustamo objektu apmēram 270 tūkstošu vērtībā. Laukuma dēļ virslīgas komanda trenējas Rīgā un spēles aizvada izbraukumos, arī bērniem nav kur trenēties,” saka A.Martusevičs. “Laukums, ja atradīsies finansējums, būs, bet tas viennozīmīgi nebūs novada finansējums. Šī laukuma izveidē futbola federācija ļoti nāk pretī, taču, ja mēs to šogad neizveidosim, tik drīz par to vairs varēsim nesapņot. Federācija ir apsolījusi – ja mēs mācēsim sarūpēt pamatni, laukums būs. Biedrība darīs visu iespējamo, lai izdotos. Diemžēl šajā cīņā mēs esam vieni. Un ne tikai šajā.”
Reālā situācija neatbilst vēlmēm
Tirzas pagasta sporta darba organizators un arī sporta skolotājs Mārcis Rudzītis uzskata, ka Gulbenē būtu vajadzīgs viens liels un universāls stadions, kurā būtu iespējams organizēt dažāda līmeņa, pat starptautiskas sacensības. “Runājot par laukiem – šķiet, ka viss lēnām tuvojas tam, ka atsevišķos pagastos sporta aktivitāšu drīz vispār vairs nebūs – vienkārši trūkst cilvēku, kas varētu aktīvi sportot. Mēnesī ir dažas nedēļas nogales, kad atbrauc jaunieši ciemos pie vecākiem, bet darbdienās pamatā viss balstās uz skolēniem,” stāsta M.Rudzītis. “Manuprāt, vajadzētu apvienot lauku teritorijas vismaz pa trim četriem pagastiem, veidojot kvalitatīvu sporta bāzi – gan vasaras, gan ziemas sporta aktivitātēm. Daudzās vietās novadā ir sporta laukumi, bet ir vajadzība pēc rekonstrukcijas, taču – ja nav kas sporto, vai ir jēga ieguldīt finanses, ja tādas vispār ir? Protams, būtu iespaidīgi un labi, ja katrā pagastā būtu kvalitatīvas sporta bāzes, bet reālā situācija neatbilst mūsu vēlmēm.” M.Rudzītis piebilst, ka, iespējams, ir jādomā par labāku nākotni, taču ir strikti jāizlemj, kur atjaunot, kur celt, kur paplašināt, lai ieguldījumi palīdzētu cilvēkiem, nevis pēc tam būtu jāmeklē vainīgie.
Arī vieglatlētikas treneris un sporta skolotājs Voldemārs Mezītis piekrīt, ka katrā mazā pagastā nav nepieciešamas lielas sporta būves. Viņš atzīst, ka būtu tikai racionāli, ja uz diviem trim maziem pagastiem būtu viena sporta zāle. Tagad, kad cilvēku laukos ir tik maz, vispār nav racionāli celt kaut ko lielu no jauna. “Pilsētā, manuprāt, ir problēmas ar sporta būvēm. Es strādāju 2.vidusskolā, un apstākļi tur nav diez cik labi. Kādreiz gribēja celt manēžu, vieglatlētiem tā būtu ļoti noderīga, protams, tajā varētu trenēties arī daudzi citi, arī sporta stundas tur varētu notikt.” V.Mezītis uzskata, ka ļoti nekvalitatīvs ir sporta centra stadions. Varbūt tas no malas izskatās labi, taču pamatne tam nav kārtīgi sataisīta, un novada vadībai būtu nopietni jāstrādā pie šo jautājumu sakārtošanas.
Cilvēki vēlas sportot
Volejbolists, sacensību organizators un tiesnesis Dzintars Vasiļjevs ir pārliecināts, ka cilvēkiem Gulbenē ir ļoti liela interese par sportu. “Kā aktīvs volejbolists varu teikt, ka pagājušajā vasarā netiku uz volejbola laukumiem stadionā, jo spēlētāju bija ļoti daudz un laukumi bija noslogoti. Tas nozīmē vien to, ka volejbola laukumu ir par maz. Ļoti aktīvi cilvēki grib spēlēt arī tenisu. Ziemā arī ledus laukums ir ļoti noslogots. Cilvēki nāk un veselām ģimenēm slido, jaunieši un ne tikai viņi vēlas spēlēt hokeju. Futbola laukums, piemēram, tiek saudzēts virslīgas spēlēm, kas ir arī saprotams, bet tādēļ noslogojas pārējie laukumi. Ja būtu mākslīgā seguma laukums, iespējams, nedaudz tiktu atslogoti citi laukumi,” spriež sportists. “Man šķiet, ka ir mainījusies cilvēku attieksme pret sportu. Agrāk, piemēram, notika daudz turnīru, aicinājām dažādas komandas, taču bieži vien daudzas no tām neatbrauca. Kad sākās krīzes gadi, viss mainījās, cilvēki sāka domāt vairāk par savu veselību un fizisko formu.”
Tiek meklētas iespējas
S.Daudziņa norāda, ka stadiona rekonstrukcija ir lielākā sāpe. “Stadionu tika plānots rekonstruēt jau sen, taču, iesniedzot projektu, finansējums tika atteikts, jo sporta būvēm nauda nebija paredzēta, kultūras celtnēm gan, tādēļ arī mums izdevās renovēt kultūras centru, kas arī bija ļoti sliktā stāvoklī,” stāsta S.Daudziņa. Viņa atgādina, ka tika meklēta iespēja projektu realizēt arī pārrobežu sadarbības programmā, taču tur bijusi milzīga konkurence. “Runājot par to, ka lauku pagastos tika sakārtotas sporta būves, šī nauda bija paredzēta tikai lauku teritorijām, šie projekti tika realizēti ar Lauku atbalsta dienesta finansējumu. Pilsētas stadionam šī nauda nepienācās.” S.Daudziņa atzīst, ka stadiona rekonstrukcijas projekts joprojām ir aktuāls. “Šogad mēģināsim par saviem līdzekļiem atjaunot tribīnēs sēdvirsmas, taču, lai veiktu vērienīgu rekonstrukciju, jāmēģina piesaistīt finansējumu ar projektu palīdzību. Tā nav, ka neviens neprot uzrakstīt projektus, taču nav tādas sadaļas, kur tos varētu iesniegt. Varu noteikti pateikt, ka stadiona rekonstrukcija ir aktualitāte Nr.1, un, tiklīdz pavērsies iespēja, noteikti realizēsim,” saka priekšsēdētāja.
