Ģimenē ienāk bērni. Parasti pa vienam, ja vien nepiesakās dvīņi, trīņi un tā tālāk ar neilgu laika atstarpi dzimušie, kas sagriež vecāku ikdienu kājām gaisā, radot aizvien jaunus mijiedarbības modeļus un piešķirot tiem attiecīgu emocionālo nokrāsu.
Ģimenē ienāk bērni. Parasti pa vienam, ja vien nepiesakās dvīņi, trīņi un tā tālāk ar neilgu laika atstarpi dzimušie, kas sagriež vecāku ikdienu kājām gaisā, radot aizvien jaunus mijiedarbības modeļus un piešķirot tiem attiecīgu emocionālo nokrāsu. «Ikviens bērns šajā pasaulē ierodas ar zināmu nolemtību, gaidām, jo nostājas uz tās emocionālās platformas, uz kuras atrodas viņa vecāki visu gaidīšanas laiku. Labi, ja tā ir ar plusa zīmi – ka bērniņš ir plānots, abu gaidīts un tieši laikā. Bet netrūkst arī tādu, kas dzemdē, lai pieturētu vīrieti, saņemtu pabalstu vai jūtas iekritusi, ka palikusi stāvoklī, jo mazajam nav ne laika, ne vietas,» spriež psiholoģe Aiga Jankevica, norādīdama, ka šis emocionālais fons arī ietekmēs attiecības ģimenē. Tomēr pat vispozitīvākajā gadījumā tajās neiztikt bez savstarpējās mijiedarbības asumiņiem, piemēram, konkurences, greizsirdības un kaitināšanas. Tāpēc vecākiem svarīgi būt sirdsgudriem un saglabāt līdzsvaru.
Lai pietiktu laika un
uzmanības
Laiks un uzmanība ir jēdzieni, ko parasti nākas dalīt ar katru jaunu atvasīti ģimenē. «Tā ir papildu slodze jebkurai mammai, kas nozīmē, ka acīm jābūt arī pakausī. Kamēr otram pagriezta mugura, viņš jau kaut ko nostrādājis! Nākas rūpīgāk organizēt dienu, jo ir atšķirība – viens vai četri jāizvadā pa pulciņiem. Jāpamana, vai visi iztīrījuši zobus un visiem sagatavotas drēbes uz skolu. Arī emocionālais laiks jādala. Ja vēlies veltīt nedalītu uzmanību vienam bērnam, otrs kaut nedaudz tiks atstāts novārtā – vai nu darbosies patstāvīgi, vai tiks uzticēts citam ģimenes loceklim. Tomēr, ja ģimene stāv uz šīs pozitīvās emocionālās platformas, tā spēs atrast laiku visiem, mācēs visus savā starpā sasaistīt un veidos labvēlīgas attiecības,» pārliecināta Aiga. Ja tas nebūtu paveicams, mēs droši vien «neparakstītos» laist pasaulē vairāk nekā vienu bērnu, taču veiksmīga mijiedarbība arī nerodas pati no sevis. Tā jāprot vadīt!
Lielajam vajag mammu
Viena no lielākajām vadāmajām lietām divu un vairāk bērnu attiecībās ģimenē neapšaubāmi ir greizsirdība, kas rodas pat visdraudzīgākajā savienībā. «Viena no izplatītākajām vecāku kļūdām, kas pastiprina greizsirdību, ir bērnu dalīšana – vecākais tēvam, mazākais – mammai. Protams, jaundzimušajam, īpaši, ja viņu baro ar krūti, ir ciešāka saikne ar māti. Tomēr lielākajam bērnam mammas uzmanību vajag vismaz tādā mērā kā līdz šim. Un te tā lielākā gudrība padalīties. Sakrustot aprūpi, ka, piemēram, tētis iziet pastaigā ar mazo, kamēr mamma pievēršas vecākajam bērnam,» stāsta A.Jankevica.
Neprasīt par daudz
Līdz ar nākamā bērna ienākšanu ģimenē nereti tiek dalīts ne vien laiks un uzmanība, bet arī atbildība, kas vecākajai atvasei pēkšņi tiek neadekvāti vairāk. «Tā ir milzīga kļūda nolikt vecāko bērnu pieaugušā atbildības līmenī. Mēs, piemēram, saprotam, ka varam piekāpties mazākajam, bet nevaram prasīt no vecākās atvases, lai viņš atdod mantas, ļauj raustīt aiz matiem, kost un spert. «Tu taču esi liels, tev jāsaprot!» mēs bieži vien sakām. Šāda attieksme var izraisīt to, ka lielais bērns sāk norobežoties, paliek klusāks, savrupāks, ja jau «vienmēr esmu sliktais, mani atstumj un gaida vairāk, nekā spēju dot!» Vai notiks arī pretējais – vecākās atvases uzvedība kļūst teju neizturama, lai tikai viņu beidzot pamanītu,» norāda psiholoģe.
Jāuzmanās arī no pārlieku lielas pienākumu dalīšanas, kas vairāk novērojama, ja starp bērniem ir lielāka gadu starpība. «Tas nenozīmē, ka nevajag palīdzēt, tomēr bieži vien ir tā, ka mamma vienkārši grib mierīgi paskatīties televizoru, tāpēc sūta lielo spēlēties ar mazo, liek iet viņam pakaļ uz bērnudārzu vai kā citādi nodarboties ar brālīti vai māsiņu.»
Veidot ģimeniskuma izjūtu
Lai saimē veidotos labvēlīgs mikroklimats, kas greizsirdībai un savstarpējai konkurencei neļautu nelāgi sazelt, nepieciešama patiesa ģimeniskuma izjūta, turpina Aiga. «Nevajadzētu būt tā, ka katrs mājās ir pats par sevi vai arī vecāki veido vienu «kompāniju», bērni – citu, bet visi visu dara kopā. Svin svētkus, sapulcējas pie vakariņu galda, kopā strādā, izrunā svarīgas lietas, kas palīdz izvairīties no manipulācijām ar vecāku sacīto un liekiem pārpratumiem. Tāpat nevajadzētu šķirot bērnus pēc izskata vai rakstura – «ā, tā ir īsta tēva meita, bet šitas manējais! Es viņu labāk saprotu!» Tā ir grūti palikt objektīvam, turklāt vienam bērnam regulāri pietrūkst mammas, otram – tēta. Jāuzmanās arī, ka nevietā nestrostējam vecākos bērnus par to, ka viņi it kā dara pāri mazākajiem, jo pastarīši ātri saprot savu pārākuma statusu un sāk provocēt lielo, kamēr tas neiztur un veidojas konflikts,» attiecību spodrināšanas māku stāsta A.Jankevica, novēlot vecākiem izturību, vērību un sirds gudrību.
