Tāds mazs un mīlīgs, krēsls stundā uguntiņas laistās…
Tāds mazs un mīlīgs, krēsls stundā
uguntiņas laistās…
Kāds pievilkšanās spēks mūs abus
aizvien kopā saista
No aizgājušā gadusimta taviem
ziedu gadiem?
Tu pacietīgi vizināji savās gaitās.
Cik sāpju, prieka uzzināji valodiņās raitās!
Bet svētku reizēs biji pilns ar
braucējiem pie radiem –
Ai, aizgājušā gadusimta tavi ziedu gadi!
Ar tevi bija kopā labi, jutāmies kā mājās.
Ar ievu ziediem rotājām, bet Jāņos
– bērzu meijās.
Un dziesmas – dziesmas
dziedātas!..
Cik klausījās… Cits smējās.
Cits harmonikas izvilka
Un melodijas lējās…
Un visi bija priecīgi.
Un labestība sejās.
Ai, aizgājušā gadusimta tavi ziedu gadi…
Tāds mazs un mīlīgs rāpoji tu katrā
piekalnītē…
Lai vieglāk būtu, braucēji – tie
jaunākie no visiem –
Tad lēca ārā, pastūma
Ar kopā liktiem spēkiem –
Vēl kuplu dūmu uzvilka…
Tad atkal metās iekšā,
Kur arvien dziesmas skanēja,
Tās nebij jāteic priekšā.
Nu jaunā gadu simtenī tev cita loma dota:
Tu esi mūsu novadam kā senatnīga rota.
Tas ceļš līdz labiem kaimiņiem jau
vedis simtu gadu.
Un Alūksne nu Gulbenei ir kļuvusi
par radu.
Tāds mazs un mīlīgs, krēslas stundā
uguntiņas laistās…
Kāds pievilkšanās spēks mūs abus
aizvien kopā saista
No aizgājušā gadusimta taviem
ziedu gadiem?
