Faktu rāmis
Kanisterapija iedalās: sastapšanās ar suni, apmācība ar suni un terapija ar suni.
Kanisterapija pamatojas uz enerģētiku.
Kanisterapijas pirmais noteikums ir drošība.
Kanisterapju nedrīkst pielietot, ja cilvēkam ir alerģija uz suņa spalvu, atvērtas brūces, ādas vai infekcijas slimības, parazītu klātbūtne un paaugstināta temperatūra.
Suns motivē bērnu darboties.
Suns ceļ pašnovērtējumu un ir palīglīdzeklis, lai ārstētu.
Suni piemeklē diagnozei, nevis diagnozi sunim.
Suns – tā ir beznosacījuma mīlestība.
Gulbenes bibliotēkā notika pasākums, kur tika runāts par jaunu metodi kanisterapiju, kas pastiprina rehabilitācijas efektivitāti, izmantojot speciāli apmācītu suni, ko vada kvalificēts kanisterapeits. Latvijā interese par kanisterapiju aizsākusies aptuveni pirms sešiem gadiem.
Par suni kā palīgu medicīnā un pedagoģijā interesentiem stāstīja Ingūna Tihomirova, kura ir kinoloģe ar vairāk nekā 16 gadu stāžu. Kopā ar viņu uz tikšanos bija ieradušies brīvprātīgie asistenti kanisterapijā kopā ar saviem suņiem, kuri ir īpaši paklausīgi, labi apmācīti un nokārtojuši eksāmenu kā suņi- kanisterapeiti. Asistenti ir ne tikai pavadoņi saviem suņiem, bet cilvēki, kuri ieguvuši pirmās zināšanas kanisterapijā, lai varētu palīdzēt dažādās situācijās.
„Sākotnēji man bija suns ņūfaundlendietis, ar kuru piedalījos izstādēs, bet sapratu, ka dzīvnieks ir pietiekami gudrs un inteliģents, lai nodarbotos vēl ar kaut ko citu. Būdama nometnē Polijā, iepazinos ar kanisterapeitiem, kas atklāja, ka suņi var būt labi kompanjoni cilvēkiem, palīgi pedagogiem, logopēdiem, psihologiem, mediķiem un vecākiem, lai atrisinātu dažādas problēmas, kas saistās ar bērniem vai aprūpējamajiem. Polijā kanisterapija ir profesija, kas efektīvi darbojas visās jomās. Latvijā pagaidām uzskata, ka tā var palīdzēt tikai bērniem, tomēr šī metode ir noderīga arī pieaugušajiem,” stāsta I.Tihomirova.
Dod pozitīvas emocijas
„Tas ir mīts, ka suns ārstē. Viņš neko neārstē, bet motivē kaut ko darīt un rada pozitīvas emocijas. Nodarbības kopā ar suni var būt individuāli pie bērna mājās, skolā, bibliotēkā, aprūpes centrā. Sastapšanās ar suni var būt kā tiešs kontakts. Tie ir glāsti, pieskaršanās, sēdēšana klēpī, blakus būšana. To var darīt ar suņiem, kas ir izgājuši pirmo mācību kursu un ir saņēmuši pirmās pakāpes sertifikātu kanisterapijā. Ja kāda skola vēlas pievērsties kanisterapijas metodēm, tad iesakām pirmo tikšanos mums organizēt ar bērnu vecākiem. Tajā mēs rādām, kā notiek darbs ar suni, jo vecākiem jāsaprot, ka tas ir droši,” stāsta I.Tihomirova.
Šoreiz bibliotēkā tika demonstrēta bērnu sastapšanās ar suni, bet bibliotēka var iesaistīties kustībā „Lasi ar suni!”. Suņiem, kas darbojas šajā kustībā, ir iemācīts, piemēram, skatīties grāmatā, ar purnu pāršķirt lapas, ilgāku laiku gulēt blakus bērnam, kurš skaļi lasa priekšā, ieinteresēti skatīties uz bērnu, kamēr viņš lasa, būt pacietīgam. „Šī būtu lieliska kustība, ko varētu attīstīt Latvijā, jo tajā es saskatu kanisterapijas suņu vecumdienas, kad dzīvnieki vairs nevarēs lēkt un skriet, veikt trikus, tādējādi motivējot bērnus kustēties, bet viņi varēs pacietīgi gulēt, žāvāties un klausīties,” uzskata I.Tihomirova.
Mācības ar suni parasti veic sākumklasēs, kad bērniem vēl ir grūti iekļauties jaunajā vidē, klasēs, kur mācās bērni ar dažādu attīstības pakāpi. Piemēram, bērniem ir jāiemāca lasīt, atpazīt krāsas vai apgūt kādu matemātisku darbību. Kanisterapeitam ir jāizdomā, ko varētu suns darīt, lai veicinātu matemātiskā procesa apguvi. Piemēram, suns var pārnest noteiktu skaitu klucīšu, skaitīt, skaļi rejot. Dzīvnieks var tikai sēdēt, un bērni viņam iedod noteiktu skaitu cepumu. Var norādīt uz kādu suņa ķermeņa daļu, piemēram, ausi, un bērni paceļ burtu a.
Latvijā kanisterapijas metodes sākotnēji pielietotas vienā no Rīgas pirmsskolas izglītības iestādēm, ko apmeklē bērni ar īpašām vajadzībām. Tur viņiem mācīta žestu valoda, liekot sunim izpildīt pavēlēs “sēdēt”, “stāvēt”, “gulēt”. Bieži vien nodarbībās suņi greznojas ar dažādas krāsas lakatiņiem. Tie ir kā paraugs, lai bērni apgūtu krāsas. Kanisterapijas asistentiem nav viegli izdomāt, kādas metodes pielietot, jo viņi nav ne mediķi, ne pedagogi. „Mēs pārstāvam katrs savu jomu, bet mūs vieno vēlme kādam palīdzēt, mums ir labs suns, ar kuru var strādāt. Iespējams, pēc diviem trim gadiem skolotāji jau zinās, ko viņi vēlas. Mēs ieradīsies kopā ar suni un darīsim to, ko skolotājs liks,” saka I.Tihomirova.
Kanisterapija – arī cietumos
Strādājot ar aprūpējamiem, kam ir smagas diagnozes terapijā, var iesaistīt tikai to suni, kas ir nokārtojis eksāmenu visaugstākajā – trešajā – apmācības līmenī. Cilvēkam negaidot ir atņemta spēja redzēt un dzirdēt, viņš vairs nevienam netic, tāpēc suns ir tas, kurš palīdz atgriezties dzīvē. Terapiju ar suni Polijā izmanto arī tajās iestādēs, kur cilvēki uzturas, gaidot savu pēdējo stundu, kuriem tas vien, ka ciemos atbrauks suns, rada vēlmi piecelties no gultas, saposties un atnākt uz tikšanos ar dzīvnieku. Kanisterapiju ievieš arī ieslodzījuma vietās. Ir izstrādātas speciālas programmas, kas domātas uz mūžu ieslodzītajiem. Viņiem no dzīvnieku patversmēm atved suņus, kurus neviens neizvēlas, jo šie dzīvnieki ir sociāli bīstami. Ieslodzītie apmāca šos suņus, lai varētu tos atgriezt sabiedrībā. Ar kanisterapijas palīdzību sieviešu cietumos ieslodzītajām māca mātišķumu, aprūpi. Tur dzīvo šķirnes suņi, kuriem dzimst kucēni. Sievietēm ir jāiemācās rūpēties par viņiem. „Nav tādas jomas, kur kanisterapija nevarētu palīdzēt, jo suns ir starpnieks starp atstumtajiem un vardarbībā cietušajiem, starp pusaudžiem un vecākiem, jo bieži vien to, ko nevar izstāstīt vecākiem, pusaudzis psihologa klātbūtnē ir gatavs izstāstīt sunim Ja bērnam ir bailes no suņa, tad pamazām pie tā ir jāpieradina. Tās var būt pirmatnējās bailes, kas ģenētiski nāk līdzi cilvēkam, iedzimtas bailes vai mammas izbīlis grūtniecības laikā, var būt arī neizskaidrojamas bailes. Bailes rada arī paši vecāki, sakot, ka suns tūlīt iekodīs un tamlīdzīgi. Cilvēki vienkārši nesaprot dzīvnieka ķermeņa valodu,” saka I.Tihomirova.
Tā ir atbalstāma metode
Kinoloģe Agra Riekstiņa no Gulbenes uzskata, ka kanisterapija, kas pamazām tikai sakņojas Latvijā, ir atbalstāma rehabilitācijas metode. „Man patīk tas, ko Ingūna dara. Lai viņai viss izdodas, jo šobrīd viss vēl notiek brīvprātīgi. Cik saprotu, bez naudas neko iesākt nevar, tāpēc tiek piesaistīti projektu līdzekļi. Kanisterapija noteikti var palīdzēt bērniem, kuriem ir veselības problēmas, kā arī pieaugušajiem. Daudziem bērniem tas vien jau ir sasniegums, ja pēc kanisterapijas nodarbībām viņš spēj pacelt roku, kļūst drošāks un tamlīdzīgi. Manuprāt, suns kā palīgs varētu būt pedagogu, psihologu un logopēdu darbā. Mediķi gan manī vieš šaubas, jo viņiem kanisterapija šķitīs papildu darbs, jo kanisterapijas nodarbībām jānotiek ja ne katru, tad katru otro dienu, jo nodarbību ilgums nevar būt garš, lai nenogurdinātu gan bērnu, gan suni,” saka A.Riekstiņa. Kinoloģe arī apsvērusi iespēju kļūt par brīvprātīgo kanisterapeiti, bet sapratusi, ka viņas suņi nav tam piemēroti. Arī bez sadarbības ar psihologu vai mediķi šī metode nedos cerēto rezultātu. „Diemžēl Gulbenē vēl nav neviena, kas būtu gatavs kļūt par brīvprātīgo kanisterapeitu.”
