Skolās rit izlaidumu laiks, un jaunieši ir izvēles priekšā. Es novēlu jauniešiem izlemt pašiem savu tālāko ceļu! Protams, var ieklausīties, bet es ieteiktu neizdarīt izvēli, balstoties uz draugu, vecāku, skolotāju ieteikumiem, jo tā dzīve, ko viņi veido, ir viņu pašu dzīve un katram cilvēkam ir jāmācās atbildēt par savām izvēlēm. Ir jāvadās pēc savām vērtībām, izpratnes, zināšanām, un svarīgākais ir ieklausīties savas sirds aicinājumā. Es kā pedagogs esmu pārliecināts, ka katram bērnam un katram cilvēkam šajā pasaulē ir viņam noliktā vieta. Ir jāsaprot, ka mūsdienās un nākotnē nebūs vairs pieprasījums tikai pēc augsti izglītotiem, inteliģentiem cilvēkiem un speciālistiem kādā konkrētā jomā – vai tā ir filozofija, vēsture, matemātika vai kāda cita joma, svarīgākās būs prasmes – sociālās prasmes, prasme sadarboties, prasme uzticēties, prasme runāt, komunicēt, sevi pasniegt, prasme iepatikties cilvēkiem. Tāpēc es novēlu topošajiem studentiem arī studiju laikā izmantot visas piedāvātās ārpusstudiju iespējas, jo šīs sociālās prasmes visvairāk var iegūt tieši šajā ārpusstudiju darbā. Arī darba ņēmēji skatās un vērtē sabiedrisko aktivitāti, tādēļ es novēlu būt sabiedriski aktīviem! Vispirmām kārtām domāt ne tikai par sevi – kas man pienākas, ko man vajag, bet skatīties – kā es varu palīdzēt citiem. Lai vai kādiem dzīves pagriezieniem jāiziet katram cauri, svarīgākais vienmēr ir būt par cilvēku, kurš redz, ievēro un saprot arī citus, tad dzīve būs piepildīta. Lai ko cilvēks darītu, viņa darbam tad būs jēga. Un šādus cilvēkus novērtēs arī citi. Laikā, kad es mācījos, tika uzsvērts – mācies, mācies, būsi teicamnieks, būs labs darbs, laba alga, tagad ar to vien nevarēs neko panākt. Teicamnieks varēs sēdēt stūrītī – viņu neviens nepamanīs, ja viņš nepratīs komunicēt, ja viņš nespēs iepatikties, ja viņš nespēs just, līdzpārdzīvot. Mūsdienās visi esam kļuvuši par patērētāju sabiedrību, domājot tikai par sevi un kas man par to būs, bet ir jāpāriet uz citu domāšanu un jācenšas palīdzēt citiem. Svarīgākais ir nebaidīties, uzdrošināties, riskēt un meklēt savu izaicinājumu, jo šis izaicinājums ne vienmēr atnāk pie cilvēka uzreiz pēc vidusskolas absolvēšanas. Arī manā gadījumā tas tā nebija. Ir jāiziet cauri sagatavošanās posmam, līdz cilvēks nokļūst pie sava aicinājuma. Protams, ir arī gadījumi, kad cilvēks jau kopš bērnības zina, kas viņš vēlas kļūt, bet lielākoties tomēr cilvēkam ir jāiegūst dažāda pieredze un tikai tad izkristalizēsies viņa aicinājums. Un katram ir jābūt gatavam mācīties visas dzīves laikā, gataviem būt elastīgiem, iespējams, arī mainīt profesijas, jo, kā šobrīd saka pētnieki, pēc 60 gadiem noteikti būs profesijas, kuras vēl nav izgudrotas, bet skaidri ir zināms, ka šajās profesijās būs vajadzīga prasme komunicēt un sadarboties.
Uzklausījusi Evita Brokāne
