Elita Reinsone, Gulbenes vidusskolas skolotāja:
Drīz būs brīvlaiks, un katram skolotājam ir pienākums atgādināt skolēniem par drošību gan uz ielām, gan pie ūdens un drošību internetā.
Kad es mācījos pirmajā klasē, mums jau arī stāstīja par drošību. Bet atšķirība ir tajā, ka mēs pret to izturējāmies nopietnāk un vairāk ieklausījāmies.
Tagad ar bērniem tiek pārrunāti visi sīkumi. Dažkārt policijas darbinieki parāda filmas un pastāsta par neuzmanīgas rīcības sekām. Es skolēniem stāstu arī, kā reaģēt, ja notiek kāda nelaime, viņi zina, ko darīt, kur zvanīt. Lai, pasarg’ Dievs, glābjot kādu, paši nenonāk nelaimē, tāpēc es un katrs bērns sastāda paši savus drošības noteikumus, kā uzvesties pie ūdens. Svarīgi ir dalīties pieredzē. Piemēram, pēdējā, šādā nodarbībā izstāstīja, ka Staros ūdenstilpē iekrita mazs bērns, bet, kā tur viss beidzās, nevaru pateikt. Mana pieredze liecina, kamēr esmu skolotāja, ar mūsu skolas skolēniem nelaimes gadījumu nebija. Laikam tas nozīmē, ka bērni ieklausās.
Protams, vecākiem arī jāatgādina par drošību, jo kurš tevi pasargās, ja ne pats. Un tomēr, ja vecāki par to runā un arī skolā runā, tad bērns apzināsies, cik tas ir nopietni. Vecāku sapulcēs ar vecākiem apspriežam, kā labāk paskaidrot bērnam, ka pie ūdens atrasties vienam ir bīstami. Protams, katram vecākam ir sava metode. Skolā tiek rīkoti arī speciālie semināri par drošību. Diemžēl atsaucība no vecāku puses ir ļoti maza.
Skolā tiek runāts par drošību internetā, jo bērni daudz laika pavada pie datora. Lai informētu skolēnus, policija arī veido īsfilmas, skolā šī tēma tiek pārrunāta daudz reižu. Bet varu godīgi atzīties, ka manā klasē datora atkarīgo nav. Drīzāk problēma ir tajā, ka bērni negrib atzīties, kam viņi lieto datoru, attiecīgi grūti sekot līdzi. Pats galvenais, lai bērni atceras, ka jāseko līdzi drošības noteikumiem vienalga, kur.
