Februāri dēvē par Sveču mēnesi. Senie latvieši šī mēneša sākumā svinēja Sveču dienu. Lai izjustu sveču īpašo auru, “Dzirkstele” devās ciemos pie Veltas Dūzeles un viņas vīra Imanta Kalniņa uz Rankas pagastu, jo, kā Velta pati saka, viņi ir izveidojuši savu sveču muzeju.
Namamāte atgādina mums sakāmvārdu – neturi sveci zem pūra. “Un es arī to daru. Ja man sveču ir tik daudz, es tās nevaru turēt zem pūra, lai arī citi redz!”
Sveču kolekcija ir patiešām iespaidīga – 806 dažādas formas, krāsu un lieluma sveces radušas savu mājvietu 19.gadsimtā celtā namā. Un, šķiet, tieši senlaicīgums piešķir vēl jo īpašāku auru sveču kolekcijai. Velta ir pārliecinājusies, ka, ienākot vecajā namā, kurš pašu spēkiem pakāpeniski tiek atjaunots, realitāte atkāpjas, negatīvais paliek ārpusē, aiz šīs mājas sienām, un cilvēki uzņem pozitīvu lādiņu. Uzturoties sveču telpā, pārņem miers un labsajūta. Sveces izvietotas uz plauktiņiem. Imants domā, ja sveču kolekciju saliktu stikla skapjos, viss mainītos. Nebūtu šīs īpašās mājīgās un burvīgās atmosfēras.
Vislabāk dedzināt vaska vai baznīcas sveces
Sveces lēja jau Senajā Romā. Viduslaikos tās bija visvairāk lietotais apgaismošanas līdzeklis — tās dega gan pilīs, gan būdiņās. Senie latvieši, kuriem gandrīz katrā sētā bija bites, sveces lēja no vaska. Arī Velta un Imants paši izgatavo vaska sveces. Viņi atzīst, ka sveču izgatavošana nav darbietilpīgs process. Nepieciešams vasks, deglītis un forma. Viņi ir pārliecināti, ka vislabāk ir dedzināt vaska vai baznīcas sveces, jo tās attīra telpu.
Velta uzsver, ka no kolekcijas gan nevienu sveci nedrīkst dedzināt. “Un, ja gadās, ka nav elektrības un nav nopirktas sveces, paredzētas tieši šādiem gadījumiem, tad ir jādzīvo tumsā.”
Sveču kolekcionētāja pati bieži sveces nededzina. “Daru to tikai tajos brīžos, kad ir vissmagāk un dvēseles stāvoklis nav stabils vai arī pieminot tos, kas vairs nav šai pasaulē.”
Stāsts par Veltas sveču kolekcijas pirmsākumiem aizsācies jau pagājušajā gadsimtā. “Viss sākās 1985.gadā un ne jau sava prieka pēc. Šajā gada nomira mamma un brālis. Un kā jau pieņemts – aizejot kādam, mēs aizdedzam sveces. Dedzinot sveces, vienā brīdī sapratu, ka tās ir tik skaistas, ka paliek žēl tās dedzināt. Ir, piemēram, dzīvnieku formas sveces, nu kā var nodedzināt sunim vai kaķim galvu? Tas ir šausmīgi!” Viņa arī māca, ka degošas sveces nav ieteicams nopūst ar elpu, citādi arī visa labā enerģija, ko liesmiņa nesusi, tiek aizpūsta. Vispareizāk sveci nodzēst ar slapjiem pirkstiem, saspiežot degli vai uzliekot uz tā speciālu kausiņu.
Velta ir pārliecināta, ka ar svecēm ir tāpat kā ar cilvēkiem. “Mēs esam tik dažādi, un kāds nu katram tas skaistums. Katram ir sava seja un vēsture. Tāpat arī ir ar svecēm.”
Ikviens tiek aicināts aplūkot sveču kolekciju
Vecākā svece, kas ir kolekcijā, iegādāta 1975.gadā. Ja, ieejot veikalā, svece Veltu uzrunā, tad viņa nežēlo naudu un to iegādājas. Arī draugi, kolēģi un radi zina, ko Veltai dāvināt svētkos. Kaut gan nopirkt tādu sveci, kādas viņai vēl nav, ir grūti. Velta atceras katras sveces stāstu, kā tā nokļuvusi pie viņas. Daļa atceļojusi no ārzemēm, bet citas dāvātas svētkos. Sveces sagrupētas. Uz viena plauktiņa stāv mīlas tēmai veltītas sveces, uz cita – dažādu dārzeņu vai dzīvnieku formas sveces. “Savs plauktiņš atvēlēts arī Dievam, Kosmosam, Visumam – kā nu katrs to sauc, jo bez tā ziņas nekas nenotiek,” zina teikt Velta.
Viņa vēlas, lai sajūtas, ko dod sveces, aiziet no sirds uz sirdi, tāpēc ikviens, kurš vēlas aplūkot sveču kolekciju, var pieteikties pa tālruni 26124005.
