Gulbenes veco ļaužu dzīvojamajā mājā Upes ielā 2 šonedēļ ciemojās Gulbenes evaņģēliski luteriskās baznīcas draudzes senioru koris kopā ar tā vadītāju Dairu Karoli, lai ar dziesmām priecētu ne tikai mājas iemītniekus, bet tās veltītu arī kādreizējai ansambļa “Sarma” vadītājai Annai Mūrniecei viņas 75 gadu jubilejā, kas bija 2.martā. “Es patiesi starp jums jūtos laimīga,” teica jubilāre, kura arī pati dzied draudzes korī.
“Ziemassvētkos mēs jūs neapciemojām, bet izlēmām ierasties laikā, kad, šķiet, būsim uzvarējuši auksto ziemu, jo tad arī dziesma raisās labāk. Ļoti gribējām apraudzīt, kā Anniņai klājas viņas jaunajās mājās, kā arī parādīt, ka viņa ir dziedošs cilvēks, ar ko arī ikdienā nodarbojas,” teica D. Karole. Nelielajā draudzes kora koncertā skanēja pašas mīļākās kolektīva dziesmas, kā arī tika turpināta jau gadiem ilga tradīcija, ko savulaik ieviesusi kora vadītāja Eleonora Bērziņa, katram kora jubilāram veltīt dziesmu “Mūža gājums”. Šoreiz tā skanēja A.Mūrniecei, kura ir arī Gulbenes kultūras centra senioru kora “Atbalss” dalībniece.
Pēc pasākuma Anna, ko visi, kas viņu pazīst, labprātāk sauc par Anniņu, pastāstīja, ka pietrūcis tikai dažu mēnešu līdz laikam, kad apritētu 15 gadu, kopš viņa bijusi ansambļa “Sarma” vadītāja. Sākotnēji kolektīvu vadījis Anniņas dzīvesbiedrs Edgars Mūrnieks.
Anniņas dzimtā puse ir tagadējā Valkas novada Kārķu pagasts. Mācoties Valmierā, viņa satikusies ar Edgaru, ir izaudzināts arī dēls. Šodien, viņus atceroties, Anniņai smeldz sirds, jo abi jau ir viņā saulē.
Veco ļaužu mājā, uz kurieni Anna pārcēlusies no mājas Līkajā ielā, viņa dzīvo kopš šā gada
26.janvāra. “Par pārcelšanos uz dzīvi veco ļaužu mājā izšķīros tad, kad sapratu, ka vairs nespēju pati sevi apkopt, ne arī malku sagādāt. Māju ziemā vairs nevarēju piesildīt, tāpēc bija ļoti auksts. Arī veselība vairs nav tā labākā, tāpēc te jūtos daudz drošāk nekā viena pati savā mājā. Neviena piederīgā man vairs nav, kam varētu palūgt palīdzību. Katru cilvēku pieņemu tādu, kāds viņš ir. Pati cenšos būt tāda, lai varētu ar visiem saprasties. Katram savs liktenis ir jāpieņem tāds, kāds tas ir,” saka Anniņa. Viņa mitinās plašā gaišā istabā starp sev tuvām un mīļām lietām. Uz pilsētas centru viņa labprāt aizstaigā kājām, jo pilsētas autobuss esot vienīgā neērtība, pie kuras, savulaik dzīvojot centrā, kur viss ar roku aizsniedzams, vēl esot grūti pierast. “Man ir labi,” atvadoties saka Anniņa un, kā jau tas dzimšanas dienā pieņemts, kolektīva dalībnieces aicina uz nelielu cienastu.
Šobrīd veco ļaužu mājā Upes ielā 2 ir 15 iedzīvotāji, starp kuriem skaitliski lielākais vairākums ir sievietes. Jaunākajam iemītniekam ir 48, bet vecākajam – 92 gadi.
