Sveiciens no “Labdienas spēlēm” Sidnejā! Labdienas spēlēm? Nu, jā, latviski tas tā jocīgi izklausās, bet tā austrālieši ir nokristījuši XXVII olimpiādi (G`day Games).
Sveiciens no “Labdienas spēlēm” Sidnejā! Labdienas spēlēm? Nu, jā, latviski tas tā jocīgi izklausās, bet tā austrālieši ir nokristījuši XXVII olimpiādi (G`day Games).
Ceturtdien, 14. septembrī, apmēram 100 vietējiem latviešiem un viesiem bija iespēja uzmest aci Latvijas olimpiskās vienības dalībniekiem. Sidnejas Latviešu nams, kas atrodas apmēram trīs kilometrus no lielā stadiona, ir nodots Latvijas Olimpiskās komitejas rīcībā, kur ar biedrības dāmām “saimnieko” 1956.gada olimpisko spēļu zelta medaļas ieguvēja Inese Jaunzeme. Sauksim viņu par “goda mājas māti”.
Uz tikšanos bija ieradušies arī trīs bijušie Austrālijas latviešu olimpieši – Juris un Miķelis Danči un Ingus Freidenfelds. No Latvijas komandas bija ieradušies tikai latviski runājošie atlēti.
Jaunās Dienvidvelsas sporta vadītājs Juris Katužāns bija iekārtojis izstādi, kurā bija redzama pavalsts sporta dzīve, sākot ar piecdesmitajiem gadiem. Es sazīmēju arī sevi. Tolaik es vienu sezonu pat biju pavalsts meistarvienības kapteinis volejbolā!
Arī Latvijas olimpiskās vienības atašejs Austrālijā Juris Zemītis savā laikā bija labs galda tenisists un basketbolists.
Mūsu informācijai pie ziņu dēļa bija pieliktas arī Latvijas olimpiešu fotogrāfijas un sasniegumu saraksti.
Atklāšanas ceremoniju jau jūs būsiet noskatījušies savās mājās, bet vai jūs sapratāt, kas tur īsti notika?
Es mēģināšu īsumā pastāstīt. Tā bija Austrālijas vēsture ar aborigēnu kultūru centrālā pozīcijā. Uzvedumam bija vairāki segmenti.
Mīļi gaidīti.
Skatītājus sveica 130 jātnieku no Austrālijas laukiem. Zirgs bija neaizstājams fermera “darbarīks” un tāds kalnainos apvidos ir vēl šodien.
Dziļjūras sapnis.
13 gadus vecā Nikkija Webstere guļ aizmigusi jūrmalā. Sapnī viņa nonāk okeānā pie oktopusiem un citiem jūras dzīvniekiem. Tad uz ekrāna parādās slavenais peldēšanas treneris Lorijs Larenss un mudina Nikkiju peldēt ātrāk, lai tiktu no jūras lopiņiem prom. Te jāpiemin, ka Lorijs ir ne vien labs treneris, bet arī liels jokupēteris. Toreiz, kad viņa trenētais peldētājs “lauza” pasaules rekordu, viņš sajūsmā ar visām drēbēm ielēca baseinā, kas daudziem lika šaubīties, vai viņam “bēniņos” ir viss kārtībā. Šodien viņa oficiālais uzdevums olimpiādē ir uzmundrināt skatītājus, ko viņš veic kopā ar speciālu uzmundrinātāju vienību “Boksējošie ķenguri”. Izklausās padulli? Es jums piekrītu.
Kad Nikkija ignorē Lorija mudinājumu, viņu aplenc gari un aizved pie Djakapurras Munyarra – privātā dzīvē Bangarra deju teātra dejotāja no Ārnemzemes. Ņemot vērā viņa tikai 27 gadus, viņa rumpis izskatījās stipri vecāks un acij ne sevišķi apetītlīgs. Notikumu komentētājs bija aborigēnu aktieris Ernijs Dingo (Krūmu suns).
Uzmošanās.
Djakapurra, skanot Septiņu māsu dejai, ar ko iedzimtie apsveica tirgotājus no ziemeļiem, izsauc garu Wandyiva – saulei līdzīgu būtni, kas ir mežu ugunsgrēku aizgādnis.
Meža ugunsgrēki. Tos ziemeļos izrais paši iedzimtie, jo uguns reģenerē dabu.
Floras atjaunošanās.
Pēc uguns nāk lietus – dzīvības devējs. Uzzied puķes – varatā, benksijas, boltbraši un citas. Parādās zvēri.
Skārda simfonija.
Šo segmentu varbūt visgrūtāk bija saprast. Te rādīta Austrālijas kolonizācija un attīstība līdz šodienai. Vīrs parūkā kuģī uz riteņiem bija kapteinis Kuks, Austrālijas atklājējs. Lielās ļaužu masas, kas bizoja apkārt ar skārda gabaliem uz muguras, no kā vēlāk salika kopā māju, bija goda parādīšana Austrālijas galvenajam būvmateriālam. Apaļās “trubas” bija domātas lietus ūdens tvertnes, bez kurām vēl šodien nav neviena lauku māja. Ar citiem simboliem bija domāta izrakteņu iegūšana, lauksaimniecība. Lēkājošās “kastes” bija domātas aitas. Ne velti apgalvo, ka Austrālija pie turības tikusi, sēžot uz aitas muguras.
Imigranti.
Tie esam mēs – baltie, dzeltenie un melnie. Mūs – baltos – gan simbolizēja zaļā krāsa.
Mūžība.
Cieņas apliecinājums austrāliešu strādniekiem – arī tilta cēlājiem. Uzrakstam “Mūžība” uz Sidnejas tilta, ko nelabvēļi no citiem tiltiem dēvē par “Drēbju pakaramo”, ir īpatnēja vēsture.
Piecdesmitajos gados uz trotuāriem Sidnejā parādījās labā rokrakstā ar krītu rakstīts vārds “Mūžība”. Iespējams, ka rakstītāja nolūks bija reliģiska satura. Šodien šis uzraksts grezno Sidnejas tiltu. Katrs to var iztulkot, kā grib.
Priekšnesumu stadionā noskatījās 110 000, ārpus tā – 3,5 biljoni, tur esat ieskaitīti arī jūs. Piedalījās 12 617 izpildītāji, ieskaitot 1000 orķestrantus un 1000 stepa dejotājus. Šī bija viena no iespaidīgākajām atklāšanas ceremonijām, ja ne pati labākā un unikālākā Austrālijā.
Olimpisko karogu nesa bijušie Austrālijas olimpieši, zelta medaļas ieguvēji. Līdz pēdējam brīdim mēs nezinājām, kurš aizdegs olimpisko uguni. Tā izrādījās aborigēne Katija Frīmane, mūsu zelta medaļas cerība 400 metros. Izvēle bija pārsteigums, jo tai olimpiešu sabiedrībā, kas ienesa lāpu stadionā, viņa ar vienu sudrabu medaļu bija “vieglsvars”.
Lielā lāpa bija tehnikas brīnums, un pati aizdedzināšana bija ļoti impozanta un nekur neredzēta, taču tehnikas brīnums ir brīnums tikai tad, kad tas strādā. Lielais trauks, kam bija pa sliedēm jābrauc uz stadiona virsotni, iesprūda. Tās bija agonijas pilnas trīs minūtes, kamēr kļūdu izdevās labot. Nabaga Frīmane, kas pacietīgi stāvēja pie ūdenskrituma un gaidīja, kad trauks sāks beidzot kustēties, bija salijusi pavisam slapja.
Latvijas olimpiskā vienība Austrālijas televīzijā bija redzama apmēram 30 vai 40 sekundes, bet komentētājs ilgi nevarēja sameklēt, kad latvieši dabūjuši pirmo zelta medaļu. Informācija bija nepareiza.
Šīs sauc par “tīrajām spēlēm”, jo no olimpiādes jau ir šķīrušies 35 atlēti.
Beidzamais ir lodes grūdējs ukrainis Aleksandrs Bagačs -kura ķermenī konstatēts liels daudzums anabola steroīdu, “kas būtu nogalinājuši zirgu”. Ukraiņu vadība atbalsta Bagaču un domā, ka jābūt kļūdai: ja tāds daudzums nogalinātu zirgu, tad kāpēc Bagačs vēl ir dzīvs? Ar tādu loģiku ir grūti cīnīties.
