Beļaviete Silga Žuka no mājām darba meklējumos uz ārzemēm aizbrauca tūlīt pēc vidusskolas beigšanas. Nu jau trīs gadus viņa strādā Lielbritānijā, pilsētā, kas ir divu stundu brauciena attālumā no Londonas. Silga ir viena no mūsējām, kas šodien saka: “Nekad vairs neatgriezīšos uz pastāvīgu dzīvi Latvijā.” Vai tiešām šī paaudze ir tik ļoti vīlusies Latvijas dzīves skarbajā realitātē, ka Dzimtene vairs nesauc atpakaļ? Par to “Dzirksteles” saruna ar Silgu, šovasar viņai ciemojoties mājās.
– Vai biji noskumusi, būdama tur un domājot par mājām?
– Ilgojos pēc tuviniekiem. Atbraucot, satiekoties ātri vien gribas atpakaļ. Laikam man ar divām dienām Latvijā tagad jau ir gana. Pat nezinu, kāpēc. Ir sajūta, ka šeit vairs nejūtos omulīgi. Cilvēki apkārt… nomākti, bez pozitīvām emocijām. Liekas, ka šeit ir tāda depresīva noskaņa, ka gribas ātrāk izkļūt ārā no tās, gribas atkal projām uz Lielbritāniju. Agrāk, kad pastāvīgi dzīvoju Latvijā, to tā nejutu. Liekas, kaut kas šeit ir mainījies.
– Varbūt mainījusies esi pati?
– Jā, varbūt. Tas arī droši vien notiek nemanot. Es redzu, kādi ir tie latvieši, kas tagad jau pēc manis iebrauc Lielbritānijā meklēt darbu un vēlas, lai viss viņu dzīvē risinātos kā uz burvju mājiena. Grib, lai viņiem par pliku velti dod naudu! Tā nenotiek! Zinu no savas pieredzes, ka varbūt pat ir jāiet cauri ellei, nezaudējot uzņēmību un paļaušanos uz saviem spēkiem, lai galā sasniegtu stabilitāti. Man tur pirmais gads bija šausmīgs. Es devos darba meklējumos uz Lielbritāniju, atsaucoties firmas sludinājumam. Aizbraucām no valsts kopā ar draudzeni. Jāstrādā bija lauksaimniecībā – pat naktī zem klajas debess! Un bija pat tā, ka par darbu mums nesamaksāja! Elle! Ar pašas izveicību tiku dzīvē uz priekšu un tagad visiem, kas grib braukt strādāt ārzemēs, iesaku – ir pilnīgi garām atsaukties sludinājumiem, kas piedāvā darbu ārzemēs! Tas jādara tikai un vienīgi ar labu paziņu starpniecību. Tad ietaupīsies nauda, nervi un varēs izvairīties no pārpratumiem. Firmas darba meklētājiem sola vienu, bet piedāvā gluži citu. Vismaz līdz šim tā ir bijis. Nav paradīze!
– Droši vien mājās gribēs atgriezties tie, kas būs iekrājuši nopelnīto?
– Jā, tas nu katram ir jāizlemj pašam, ko cilvēks vēlas: strādāt ārzemēs un krāt nopelnīto vai arī notriekt vārda tiešā nozīmē. Ja cilvēks ir atbraucis sakrāto naudu nodzert, tad viņam tā makā neturēsies. Ja darbu ārzemēs atbrauc meklēt cilvēks, kas Latvijā bijis pēdējais dzērājs, manuprāt, viņa cerības neattaisnosies. Būs ar negodu jābrauc atpakaļ. Ir vajadzīga uzcītība. Lai gan starp maniem paziņām ir arī tādi, kas mājās uzdzīvojuši uz nebēdu, bet Lielbritānijā pratuši nostāties uz kājām, ir pārlauzuši sevi. Man prieks par tādiem cilvēkiem, par palaidņiem, kas kļuvuši par kārtīgiem strādātājiem, par ģimenes cilvēkiem. Tomēr jāsaka, ka jaunieši lielākoties uz ārzemēm nebrauc krāt nopelnīto, viņi grib labi dzīvot. Ir tādi, kas pēc tam atgriežas Latvijā tukšā. Taču viņi ir labi pavadījuši laiku ārzemēs, ir labi dzīvojuši. Es nemācētu tā mētāties – tad tur, tad atpakaļ. Esmu pieradusi pie tā, ka saņemu atalgojumu katru nedēļu. Es zinu, ka man būs nauda. Nevaru vairs iedomāties, ka algu saņemtu tikai vienreiz mēnesī, kā tas bija Latvijā.
– Vai pati šodien svešumā jūties labi?
– Es tur jūtos kā mājās. Man patīk tā laipnība, kāda valda starp cilvēkiem. Tur cilvēku nevērtē pēc tā, kas viņam mugurā. Latvijā gan, te jaunieši gatavi pēdējo naudu atdot par modernu apģērbu, lai tikai izskatītos kā no modes žurnāla vāka. Lielbritānijā tas nav raksturīgi. Nejūtu arī nekādu diskrimināciju tāpēc, ka neesmu pamatiedzīvotāja. Palīdz arī tas, ka nu jau diezgan labi runāju angliski. Tā kā darbā esmu kopā ar dažādu tautību cilvēkiem, labi saprotu arī poliski, lietuviski, krieviski. Poliski saprotu pat labāk nekā krieviski. Valodas iemācos automātiski, sarunājoties ar cilvēkiem. Ar lietuvietēm, kas strādā ar mani kopā, iznāk daudz sarunāties viņu valodā, jo tās visas ir sievietes gados, angļu valodu viņas nepārvalda nemaz. Man pašai angliski sarunāties ir visvieglāk.
Šobrīd man Lielbritānijā ir labi apmaksāts, legāls darbs ar līgumiem, ar sociālajām garantijām – ar visu, kā pienākas. Strādāju gaļas fabrikā, kur tiek pakota gaļa pārdošanai lielveikalos. Strādāju pa desmit stundām četras dienas pēc kārtas, pēc tam man ir brīvas četras dienas. Sākumā saņēmu minimālo atalgojumu – 5,85 sterliņu mārciņa stundā (1 mārciņa – apmēram 0,85 lati). Tagad pelnu aptuveni 7 sterliņu mārciņas stundā, jo esmu guvusi paaugstinājumu darbā – ne tikai pati pakoju preci, bet arī sekoju līdzi citiem darbiniekiem. Darbs, ko daru pašlaik, man ir līdz šim vislabāk apmaksātais visu šo trīs gadu laikā Lielbritānijā. Pa vakariem vēl piestrādāju papildus – bankā ar putekļsūcēju tīru telpas un par to stundā saņemu 7 sterliņu mārciņas.
Kopā ar draugu īrējam māju no valsts. Šie izdevumi kopā ar komunālajiem maksājumiem un maksu par internetu ir 800 sterliņu mārciņas mēnesī. Draugam ir laba alga, viņš arī strādā tajā pašā rūpnīcā par ģenerālmenedžeri. Kopā varam iztikt pat ļoti labi. Maksājam nodokļus par veselības aprūpi (no cilvēka tās ir 15 sterliņu mārciņas nedēļā), ārstēties varam par brīvu. Pat daļa medikamentu ir apmaksāti. Vienīgi zobārsta pakalpojumi ir par maksu. Grūtniecēm un jaunajām māmiņām gadu pēc dzemdībām visi medicīnas pakalpojumi, ieskaitot zobārstu, ir par brīvu.
– Pastāsti par savu draugu!
– Esam kopā ar Pedro jau divus gadus. Viņš ir portugālis, par mani ir desmit gadus vecāks. Vienu brīdi rūpnīcā viņš bija mans priekšnieks. Mani piesaistīja tas, ka viņš ir ļoti neatkarīgs un vienlaikus romantisks. Es pat nezinu, kā formulēt šādu personības īpašību salikumu. Viņš prot rūpēties par sievieti, prot izrādīt mīlestību. Ēdienu gatavošanā viņš ir nepārspējams un dara to tikai pats. Prot izcept pat kūkas! Pedro un viņa vecāki Lielbritānijā dzīvo jau septiņus gadus.
Tagad kopā ar draugu domājam par savas mājas pirkšanu. Pilnīgi noteikti es palikšu kopā ar viņu Lielbritānijā. Šobrīd oficiāli skaitos šīs valsts pastāvīgā iedzīvotāja.
– Kādu pilsonību tu vēlētos saviem bērniem?
– Domāju, ka Lielbritānijas pilsonību. Esmu noskaidrojusi, ka vienlaikus iespējams mūsu bērniem saņemt arī Latvijas un Portugāles pilsonību. Dzīve rādīs, kā būs, ja būs. Zinu vienu – kāzas es rīkošu Latvijā. Pilnīgi noteikti! Kāzas Lielbritānijā aprobežojas ar vienkāršu ceremoniju. Tās ir ātrās kāzas. Ja kādam tādas patīk, lai precas tur! Man tomēr gribas kārtīgas lauku kāzas. Arī Pedro piekrīt manai vēlmei. Viņam ļoti patīk Latvijā. Mēs gribētu te nopirkt ģimenes māju laukos, kurp izbraukt atpūsties brīvdienās. Taču mēs te neatgriezīsimies uz pastāvīgu dzīvi.
– Kā tu izklaidējies brīvajā laikā?
– Esmu kopā draugu lokā. Tagad – vairāk ar portugāļiem, jo viņi ir Pedro tautieši. Portugāļi ir ļoti komunikabli. Pamazām sāku saprast šo valodu. Slengi (lamuvārdi) ir pirmie, ko iegaumēju. Pagaidām man ar šīs svešvalodas mācīšanos neiet viegli. Tādā ziņā manam draugam veicas labāk, Pedro jau šo to zina latviski. Viņam vispār padodas svešvalodas.
Ceļošanai man pagaidām atliek maz laika. Nav sanācis pat aizbraukt līdz Londonai. Primārs ir darbs. It kā ir četras brīvas dienas pēc katrām četrām darbdienām, bet… es pat nezinu, ko īsti tajās dienās daru. Tās paiet ātri. Esam kopā ar draugu braukuši pa Skotiju, pagājušajā vasarā abi ciemojāmies pie maniem radiem Latvijā, šovasar darba dēļ Pedro līdzi man atbraukt nevarēja. Lielākoties brīvo laiku pavadu mājās. Kā man pietrūkst Lielbritānijā, tās ir latviešu tautas dejas. Līdz tam Beļavā visu mūžu azartiski biju dejojusi. Toties internetā skatos Latvijas televīziju, redzu, kā dejo citi.
– Vai tu gribētu studēt Lielbritānijā?
– Ar laiku jā, taču ne šobrīd. Vispirms vēlos savā dzīvē Lielbritānijā tā pamatīgi nostāties uz kājām. Tikai pēc tam es gribētu iegūt izglītību, sākumā izzinot, kādas tieši specialitātes šajā valstī tobrīd būs pieprasītas. Es vēlos iegūt zināšanas tieši tādā jomā, kas man garantēs labākas darba iespējas Lielbritānijā. Esmu jauna, vēl visu paspēšu!
