Un ne tikai viņa, bet arī Latvijas! Beidzamais sudrabs šai disciplīnā bija 1932.gadā, kad Losandželosā soļoja Jānis Daliņš.
Un ne tikai viņa, bet arī Latvijas! Beidzamais sudrabs šai disciplīnā bija 1932.gadā, kad Losandželosā soļoja Jānis Daliņš. Aigars sasniedza mērķi (kāpēc finišēt angliski, ja var sasniegt mērķi latviski?) trīs stundās 43,40 sekundēs. Viņš pārkrustījās, aizklāj ar rokām seju un tā palika brīdi. Smaidu nomainīja miklums acīs. Aigars ir iesoļojis sudraba birzī un, ne zariņa nenolauzdams, kļuvis sidrabots.
Es nezinu, kā domā citi, bet man izbazūnētais noslēguma sarīkojums sagādāja vilšanos. Tas bija domāts unikāli austrālisks, bet tā simboliku pat man bija grūti atšifrēt, ja tur vispār bija ko šifrēt.
Brīnišķīgu efektu radīja stadiona gaismas, kas to izgaismoja visdažādākās krāsu kombinācijās. Sarīkojums sākās humoristiski. Uz zālāja stratēģiskā vietā stāvēja mazs traktors – zāles pļāvējs, ko nevarēja iedarbināt, jo braucējam nebija atslēgas. Laukumā iesoļoja jau pirmie sarīkojuma dalībnieki, kad traktors tomēr sāka strādāt un šoferis sāka braukt kā traks pa laukumu, aizķēra kādu tribīni, kas pa pusei izjuka, un izskrēja cauri izpildītāju pūlim. Nu jau visiem bija skaidrs, ka teātris vien ir. Traktors brauca uz izeju, pūlis pakaļ, tad atkal pa otru ieeju iekšā, pūlim vēl arvien sekojot, līdz beidzot braucēju izdevās apturēt. Traktoru momentā izjauca un nonesa no laukuma. Šoferim rokā palika tikai stūre. Doma laba un oriģināla, tikai izpildījums mazliet par garu.
Oficiālā ceremonija bija neuzbāzīgi svinīga, diemžēl daži Austrālijas atlēti svinīgo runu laikā zvanīja pa mobilajiem telefoniem. Olimpiskais boss Huans Antonio Samarančs publiski nosauca Sidnejas spēles par vislabākajām modernajā vēsturē, un šī ziņa, protams, tika saņemta ar dārdošiem aplausiem. Kad Samarančs, kā pats teica, savā spāņu akcentā vērsās pie austrāliešu publikas ar saucienu”ozi, ozi, ozi!” – tā viņam kā viens atbildēja:”Oi, oi, oi.” Atbildīgais pavalsts ministrs un Austrālijas olimpiskās komitejas priekšsēdis saņēma Olimpisko ordeni, sekoja olimpiskās pilsētas karoga nodošana Atēnām. Karogu ar rituāla deju saņēma priesterienes, kas ir simboliskas olimpiskās liesmas glabātājas. Abas himnas izpildīja Austrālijā dzimušu grieķu bērnu koris. Kad Samarančs paziņoja, ka XXVII olimpiāde ir beigusies, un aicināja visus pasaules jauniešus atkal satikties 2004.gadā Atēnās, publika paziņojuma pirmo daļu saņēma ar skaļu: “Ā-ā-ā-ā-ā!” Un tik tiešām! Krūtīs ir palicis tāds kā tukšums. Nolaida Olimpisko karogu. Izdzisa lāpa…
Sākās koncerts. Kas gan tur nebija – operdziedone, popdziedoņi, kaut kas no slavenajām austrāliešu filmām, aborigēnu ansamblis “Jindi”, “Dreg-kvīns”, ievērojamas personas – golfists Gregs Normans, modele Ella Mekpersena, aktieris Pauls Hogans. Dejotāju sniegums bija vājš. Kopējais iespaids – “kišmiš ar rozīnēm”! Manuprāt, skaistākais brīdis bija pašās beigās, kad Slims Dastijs ģitāras pavadījumā dziedāja “Waltzing Matilda” – austrāliešu vispopulārāko tautasdziesmu. Viss stadions viņam dziedāja līdzi. Tad sākās uguņošana, kas virzījās pa Parramattas upi uz augšu un beidzās Sidnejas sirdī. Salūts bija grandiozs, bet vai labāks nekā gadumijā? Kas to var pateikt. Ja ne labāks, tad vismaz ilgāks gan.
Beidzot – atvadīšanās balle.
(Turpinājums sekos)
