Viņa personiskais laiks esot par 20 sekundēm labāks nekā olimpiādē nosoļotais. Četrās stundās viņš zaudējis četrus kilogramus.
Viņa personiskais laiks esot par 20 sekundēm labāks nekā olimpiādē nosoļotais. Četrās stundās viņš zaudējis četrus kilogramus. Bijis sutīgs. Viņi visi trasē jutušies kā kontuzēti. “Pārkrustīšanās – vai tā bioja pateicība Dievam vai tikai tā starp citu, ja viņš gadījumā bija mazliet piepalīdzējis?” es vēlāk Aigaram prasu. “Nē, tas bija mans paldies Dievam. Es viņu lūdzu beidzamos četrus kilometrus un arī dienu pirms sacīkstēm.” Viņš sauc Robertu Kožeņevski par savu draugu. A.Fadejevs organizēšot pasaules klases soļošanas sacīkstes Valmierā, kurās piedalīšoties visi labākie pasaules soļotāji. Sančesam esot bijušas nepatikšanas, jo viņš, sekojot 400 metru uzvarētāja Džeksona paraugam, iesviedis savas kurpes publikā. Kurpēs bijuši ielikti “čipši”, elektroniska mērīšanas ierīce, un tā bijusi jāatdod. Apbalvošanā, kas notika pēc četrām stundām, Aigaram rokā bija Latvijas karodziņš, ko viņš aizņēmies no kādas atbalstītājas Latviešu namā. Lielo karogu varasvīri neesot Aigaram līdzi devuši. Tiešām jābrīnās, kāpēc, jo visi medaļas ieguvēji tagad “apsedzas” ar valsts karogu.
Nākamais pie mikrofona stājās Vilnis Baltiņš, un atkal kaut kad ir notikušas derības, jo Zemītis uzaicina pajautāt, kāpēc Vilnim ir galvā cepure. Kad pēdējais to noņem, atklājas gludi skūta galva. Vilnis paskaidro, ka viņš gribējis izskatīties pēc Aigara. Viņš pasniedz Fadejevam zelta lata monētu. Uz skatuves parādās arī Sidnejas Latviešu biedrības valdes priekšsēdis Jānis Ronis un pasniedz Aigaram tālākai nodošanai dēlam olimpisko talismanu – Milliju. Aigars pateicas trenerim Aivaram Rumbeniekam. Mēs gribam zināt, kā viņš vērtē sava audzēkņa soļojumu? Aivars Aigaru sāk salīdzināt ar Jāni Daliņu. Viņš esot daudz par viņu interesējies, intervējis laikabiedrus, pētījis fotogrāfijas. A.Fadejevam esot Daliņa raksturs, tehniskais izpildījums tāds pats, bet šodien metodika esot daudz attīstītāka nekā pirms 68 gadiem. Interesanti, ka Daliņš šo pašu distanci 1932.gada olimpiādē soļojis stundu ilgāk. Beidzot mēs tiekam pie dzeršanas un tosta “Augstu laimi…”, un Aigaru uzmetam arī dažas reizes gaisā. Viss tālākais atstāts pašplūsmā.
Oficiālie olimpiskie talismani ir Millija (dzeloņcūka), Olijs (kukabarra) un Sids (pīļknābis) – visi Austrālijā sastopami lopiņi. Divi vietējie komedianti, kas katru vakaru uzstājas olimpiskajā TV kanālā (man viņi nemaz neliekas jocīgi), ir iepazīstinājuši ar jaunu talismanu Fatso – taukdibena vombatu (Fatso the Fat -arsed Wombat). Fatso tagad popularitātē tālu pārsniedz pārējos trīs talismanus. Lieta ir tik nopietna, ka Austrālijas Olimpiskā komiteja pat ir aizliegusi to ņemt līdzi apbalvošanas ceremonijās. Tas Fatso popularitāti ir tikai vairojis. Vombats ir spalvains grauzējs sivēna lielumā, dzīvo alā un nevar lepoties ar savu izskatu. Fatso varētu tulkot kā “tauku pika”. Lelle izceļas ar to, ka tai ir liels dibens. Es Fatso neesmu vaigā redzējis (ne no viena, ne no otra gala), bet, pēc bildēm spriežot, viņš ir pievilcīgāks nekā oficiālie talismani. Fatso draugi ir arī abi čempiona sprinteri Moris Grīns un Ato Boldons. Sporta arēnā kādu nodēvēt par vombatu nav nekāds kompliments, jo tas nav pazīstams kā sprinteris. Boldons sacījis: “Es šinīs spēlēs gribu būt antivombats!”
