Mēs dzīvojam sabiedrībā, kur valdošais dievs ir materiālisms. Vai tas ir izveidots ar Dieva ziņu vai bez tās, bet Bībelē rakstīts, ka visu labo un arī slikto uzsūta mums Dievs.
Arī Bībeles sludinātāji apgalvo, ka nabadzība ir Dieva lāsts jeb sods. Grūti iedomāties un vēl grūtāk pieņemt faktu, ka mūsu sabiedrības zieds ir daudzreiz turīgāks nekā pārējā tautas daļa, jo mēs uztveram, ka tās bagātības nav nākušas godīgā ceļā. Vai tas, ka mēs braucam ar savām mašīnām pa izdangātu asfaltu, uztverams kā Dieva sods vai valdības rīcība, nepiešķirot vajadzīgos naudas resursus ceļu uzlabošanai? Un tā uz katra soļa salīdzinājumi veļas pār mūsu galvām. Šajā ziņā nākas ticēt, ka Dievs ir un viņš, ja viņu meklē, atmaksās. Kaut arī mēs to noliegtu, tomēr radās jautājums un nojausma, kurš tad ir tas gudrinieks, kurš izveidoja mūsu komplicēto ķermeni, kāpēc zied ziedi un kas tajos redzams, raugoties skaidrās nakts bezgalībā, un daudz kas cits liek aizdomāties par šīm lietām jebkuram kaut cik domājošam cilvēkam. Bet šķēpu laušana notiek augšā un apakša neapmierināti rūc. Visi prasa naudu. Kurš tai tuvāk, tas grābj bez mēra sajūtas. Neapzinās, ka kapā līdzi to nepaņems.
No kā radās tā trakā bagātības kāre? Dievam laikam ar to maza sakarība. Tas ir neapslāpējams rijīgums, lepnums un egoistiskais gandarījums, ka, lūk, es varu darīt it visu, jo pats regulēju likumus. Dieva likumi šeit nedarbojas, bet darbojas grupējumu likumi. Kura grupa tai momentā politiski stiprāka, tā arī diktē tos likumus, pasniedzot kā absolūti pareizus, kuri bez ierunām jāpilda. Cilvēkos dominē kāre meklēt uti aiz cita apkakles. Un atrod arī. Jo ideālu cilvēku nav. Lūk, tuvojas pašvaldību vēlēšanas, un es neceru, ka kaut kas kardināli mainīsies pēc citas novada domes ievēlēšanas. Jebkurš ievēlētais deputāts nebūs visiem vienādi mīlēts, patīkams un atzīts par vienīgo pareizo visa lēmēju. Bet tā dzīve ir izveidota un tā arī rit. Kaut arī mēs atzīstam, ka Dievs ir visu varenākais, tomēr mēs pildām cilvēku izdotos likumus, nevis Dieva. Tā tas notiek daudzās pasaules valstīs, un mēs neesam izņēmums. Protams, mainās paaudzes un mainās arī valstu politika, jo fakts, ka nekas nav mūžīgs, ir neapstrīdams. Tāpat kā tas, ka mēs ikviens esam mirstīgi. Lūk, tā ir realitāte un ar to jāsadzīvo. Vai tas kādam patīk vai ne, neko izmainīt nevar. Mums vienkārši ir jākļūst labākiem, iejūtīgākiem citam pret citu, jādzīvo ar domu – varbūt šī diena manā mūžā ir pēdējā -, jo mēs mirkli, kad tā pārtrūks, nezinām.
