Vārds, uzvārds: Valērijs Gabdulļins
Dzimis: 1964.gada 15.februārī.
Skolojies: Lejasciema vidusskolā, Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā.
Pašreizējā nodarbošanās: mājsaimnieks.
Ģimene: sieva Lāsma, divi dēli – Miks (būs 16 gadu) un Matīss (būs 18 gadu).
Dzīvesvieta: Lejasciems.
Vaļasprieki: medības, sportošana kopā ar ģimeni, nedaudz arī ēst gatavošana.
Lāčplēša dienā Gulbenē starp lāpu gājiena dalībniekiem kā allaž bija sastopams arī lejasciemietis Valērijs Gabdulļins, kurš Zemessardzē darbojās kopš tās pirmsākumiem un bija Zemessardzes 25. kājnieku bataljona komandieris līdz 2008.gadam.
“Vienmēr cenšos piedalīties lāpu gājienā. Kad Gulbenē atklāja Brīvības pieminekli, mums radās doma par gājiena organizēšanu. Tā tas tagad notiek gadu no gada. Sākumā tajā gājām tikai mēs paši, zemessargi, bet pēc tam iesaistījās arī jaunatne un iedzīvotāji. Šis pasākums auga arvien plašumā. Prieks, ka tas notiek arī tagad,” saka Valērijs.
– Kādas šobrīd ir atmiņas par Zemessardzē pavadīto laiku?
– Par šo laiku man ir palikušas tikai labas atmiņas. 1991.gadā, kad tika dibināta Zemessardze, es arī dibināju ģimeni. Šis gads man bija ļoti nozīmīgs. Pamazām augu es pats, attīstījās mans bataljons, veidojās arī mana ģimene. 1991.gadā pabeidzu arī augstskolu, kur mācījos par fizkultūras pasniedzēju, bet laikam jau mans iekšējais aicinājums bija militārais dienests. Tā arī iesaistījos Zemessardzē un, ieguldot savas zināšanas, sāku veidot bataljonu šeit, Gulbenē.
– Šobrīd gan jau esat no tā visa atgājis malā.
– Man kā bataljona komandierim darbs beidzās 2008.gadā, kad pārstāvēju ar saviem zemessargiem 2. Zemessardzes novadu parādē Rīgā. Tad arī nodevu bataljonu Normundam Baranovam. Pēc tam gan vēl aizvadīju gadu Rīgā, strādājot kopā ar Juri Zeibārtu, biju centrālā Zemessardzes štāba apgādes daļas priekšnieks, taču sapratu, ka Rīga nav domāta man, mana sirds pieder Gulbenei. Te ir manas mājas un mana ģimene. Taču šis gads Rīgā man tiešām bija ļoti noderīgs. Tas man ļāva vieglāk pārdzīvot aiziešanu no šejienes. 1991.gadā tiešām sāku darboties no nekā – man bija tikai krēsls un galds, vairāk it nekā, šo gadu laikā visu bijām sasnieguši, tādēļ, protams, aiziešana bija ļoti skumja. Taču tagad varu teikt, ka ir palikušas labas atmiņas. Šobrīd es atpūšos, bet – ja būs vēlēšanās kaut ko darīt, būs jāiet strādāt par skolotāju, jo pēc izglītības esmu pedagogs un man ļoti patīk darboties ar bērniem. Viens dzīves cikls ir beidzies un ir sācies jauns.
– Mēdzat apciemot savus bijušos kolēģus?
– Jā, es bieži vien iegriežos bataljonā Gulbenē, aprunājos ar visiem, uzzinu, kas jauns ir noticis, taču pats šajos notikumos vairs neiesaistos.
– Savā ilgajā Zemessardzē pavadītajā laikā droši vien daudz ko esat pieredzējis.
– Dienests man ir bijis tiešām diezgan ilgs – 27 gadu vecumā sāku strādāt kā bataljona komandieris, turklāt biju pats jaunākais starp visiem bataljonu komandieriem, biju arī pēdējais no pirmajiem, kas beidza šo dienestu. Savā laikā tika piedzīvots samazinājums, kad Gulbenes bataljons tika apvienots ar Madonas bataljonu. Atceros arī, kā Galgauskas atzarā kādā 1993. vai 1994.gadā aizturējām krievu tankus, kad Rīgā tika mēģināts veidot nekārtības. Aizturētie tanki pēc tam tur stāvēja gandrīz mēnesi. Visādi ir gājis.
– Zemessardzes loma ir mainījusies šo gadu laikā?
– Sākuma gados, kad Zemessardze tikko sāka veidoties, tai bija pavisam cita loma. Tagad esam Eiropas Savienībā un NATO un arī uzdevumi ir mainījušies. To mēs visi šo gadu laikā izjutām. Mainījās gan uzdevumi, gan arī attieksme pret zemessargiem. Taču es domāju, ka, iespējams, jau tuvākajā laikā Zemessardzes loma atkal palielināsies. Lai veiktu arī policejiskās funkcijas un kārtības nodrošināšanu laukos, būs nepieciešama zemessargu palīdzība. Turklāt uzturēt armiju izmaksā vēl dārgāk nekā Zemessardzi, bet mums visiem tagad ir pienākuši smagi laiki. Visus šos gadus mūsu darbība ir vērsta, lai vajadzības gadījumā varētu aizstāvēt savu valsti. Lai arī šobrīd Zemessardzes uzdevumi ir mazliet citādi, pamatuzdevums ir viens un tā ir Latvijas valsts aizsardzība pret iekšējiem un ārējiem agresoriem.
– Kā saistība ar militāro jomu ietekmēja jūsu ģimeni?
– Ģimenes locekļi mani vienmēr ir atbalstījuši. Tagad, piemēram, arī sieva un abi dēli ir iesaistījušies jaunsardzes kustībā. Visu šo laiku ģimene saprata, ka man ir jābrauc naktī vai agri no rīta – tas bija mans darbs un mana pārliecība. Viņi, protams, vienmēr ir bijuši arī mans lielākais atbalsts un reizēm arī padomdevējs, lai es šad tad nesastrēbtu karstu.
– Tad jau droši vien arī bērnus audzinājāt patriotiskā garā?
– Esam centušies to darīt. Vecākais dēls beigs skolu, nezinu gan vēl pagaidām, kādu profesiju viņš izvēlēsies, taču ir izteicies, ka varbūt tas varētu būt arī kaut kas saistīts ar militāro jomu. Laiks rādīs! Bet es noteikti arī sniegšu savu atbalstu un piekrišanu tam – lai turpina manis iesākto!
– Jauniešiem tomēr šobrīd pietrūkst patriotisma!
– Es domāju, ka jaunatne ir pietiekami patriotiska. Jaunieši labprāt iesaistās arī jaunsardzē. Varbūt tikai no viņiem pašiem īsti nenāk šī iniciatīva, viņi ir nedaudz jāpavirza pareizajā virzienā. Sieva darbojas ar jaunsargiem, un jāatzīst, ka interese ir liela. Šonedēļ Lejasciemā, piemēram, notika tūrisma sacensības jaunsargiem, kurās piedalījās 12 komandas, kur katrā bija pa pieciem cilvēkiem un viņus atbalstīja vēl tikpat daudzi. Esmu pārliecināts, ka mums aug laba jauna maiņa un aizstāvji mums būs visos laikos.
Arī Zemessardzē iesaistās gados jauni cilvēki. Tā bija jau manā laikā un ir arī tagad. Es vienmēr esmu teicis, ka mēs esam viņu dēļ un mums ir jāizdara viss iespējamais, lai jaunatne nāktu, darbotos un viņiem būtu interesanti.
– Tātad esat īsts Latvijas patriots?
– Visu savu darba mūžu esmu atdevis valsts aizsardzībai. Laikam jau tas arī ir mans patriotisms.
Par zemessardzi:
Zemessardze ir Nacionālo Bruņoto Spēku sastāvdaļa, kuras mērķis ir iesaistīt Latvijas pilsoņus valsts teritorijas un sabiedrības aizsardzībā.
“Zemessardze ir vissvarīgākais indikators, ka ir pilsoņi, kas vēlas šo valsti aizsargāt, kuri vēl redz šīs valstiskās vērtības, ir gatavi ziedot brīvo laiku, lai piedalītos plānveidīgā, apzinātā valsts aizsardzības nostiprināšanā.”
(Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālmajors Raimonds Graube (“Diena”))
Zemesssardzes uzdevumi:
Pildīt valsts aizsardzības funkciju.
Sagatavot pilsoņus dienestam Zemessardzē, piedalīties militārās mācībās.
Piedalīties starptautiskajās operācijās, kā arī glābšanas darbos avāriju, ugunsgrēku, plūdu gadījumos.
Iznīcināt sprādzienbīstamus priekšmetus.
Sniegt atbalstu pašvaldībai sabiedriskās kārtības garantēšanā.
Zemessardzes 25.kājnieku bataljons
Ietilpst: Gulbenes, Madonas, Varakļānu, Cesvaines, Ērgļu un Lubānas novads.
Dienē: 12 profesionālā dienesta karavīri.
Darbojas: 540 zemessargi (brīvprātīgi no darba brīvajā laikā) .
