Eiropas Parlamenta (EP) deputāte Sandra Kalniete ir iniciatore, ka vienu no galvenajām alejām EP Briselē tagad dēvēs par Baltijas ceļa aleju. Tur tiks izvietota piemiņas zīme “Baltijas valstu liktens zvaigznēs rakstīts” (autors Aigars Bikše), kuru atklās 26.jūnijā. “Būs oficiālā atklāšana, kurā ceru, ka piedalīsies Baltijas valstu augstākās amatpersonas, jo 27.jūnijā sākas Eiropas Padome, un Latvijai tā ir ļoti nozīmīga, jo tad būs galīgais lēmums par eiro. Arī Lietuvai tā arī ir nozīmīga padome, jo Eiropas prezidentūru no Īrijas pārņems Lietuva,” saka S.Kalniete.
– Kā izdevās to panākt?
– Tas prasīja veselu gadu, lai pierādītu šeit – EP, ka Baltijas ceļš ir tik unikāla manifestācija, ka ir pelnījusi, lai tiktu iemūžināta. EP telpas pārsvarā tiek nosauktas izcilu Eiropas personību vārdā. Iedvesmojos no tā, ka tepat parlamenta tuvumā Luksemburgas laukumā ir viens pilons, kas ir veltīts solidariātei. Man likās, ja solidaritāte ir nozīmīga, tad Baltijas tautu kustība arī ir nozīmīga, un visnozīmīgākā manifestācija ir Baltijas ceļš. Grūtākais bija pārliecināšana, bet es nekad neatlaižos, es drupinu, drupinu, kamēr tas notiek. Priecājos, ka tautas kustības 25.gadadienas gadā mēs varam atstāt kaut ko tik paliekošu.
– Grūts ceļš bija arī uz lielākiem maksājumiem lauksaimniekiem!
– Tas ir garš stāsts, kas sākās ar lielu skepsi! Kad es pati sāku darbu lauksaimniecības komitejā, zemnieki paši un arī cilvēki ministrijā teica: ai, nekas tāpat nesanāks. Mani satriec, ka visu to dramatisko notikumu rezultātā, kas mūsu tautu ir piemeklējuši 20. gadsimtā, mēs no tādiem uzņēmīgiem cilvēkiem esam pārvērtušies par pesimistiem. Cilvēki iepriekš jau nolemj, ka nav vērts, tāpat nesanāks.
Tomēr, ja dara mērķtiecīgi un visi kopā, sanāk! Svarīgākais, ka katrs ir savā vietā, īstajā brīdī izdara to, ko vajag: Valdis Dombrovskis – Eiropas Padomē, Laimdota Straujuma – sarunās ar citu valstu zemkopības ministriem, es pati – lauksaimniecības komitejā EP. Ļoti liela nozīme tam, ko darīja mūsu zemnieku organizācijas, mani biroja cilvēki, lai varētu zemniekus savest kopā ar parlamenta lēmējiem. Mēs vedām lauksaimniecībā ietekmīgākos EP deputātus uz Latviju pie zemniekiem. Šie braucieni uz Latviju palīdzēja deputātiem saprast, kādos apstākļos zemnieki strādā, cik nevienlīdzīga ir konkurence, ko faktiski nozīmē saņemt 96 eiro par hektāru un ko par to var izdarīt. Kopiespaids – liela cieņa un apbrīna par neatlaidību, strādīgumu. No tā, protams, izaugsme un attīstība nerodas, tādēļ svarīgi, ko esam izcīnījuši – 196 eiro 2019.gadā par hektāru, bet, sākot 2014.gadu, ja pēdējās sarunas beigsies pozitīvi, – 140 eiro par hektāru.
– Pašai īsti pārliecības nebija par šādu rezultātu?
– Kāpēc es nekļuvu par lauksaimniecības komitejas īsteno locekli, esmu tikai aizstājēja? Man nebija ticības pašai sev, jo es nāku no citas jomas. Kopējā lauksaimniecības politika ir viena no tehniski detalizētākajām politikām Eiropas Savienībā, un es domāju, kā to apgūšu. Zemnieki ir ļoti prasīgi un uz pilsētniekiem skatās ar neuzticību. Man nebija pārliecības, ka varēšu ar savu darbu pierādīt, ka esmu viņu uzticības vērta, bet rezultātā mums izveidojās uzticības pilnas sadarbības attiecības. Tikko Zemkopības ministrija piešķīra man medaļu “Par centību”. Esmu saņēmusi daudz apbalvojumu, bet šo uzskatu par trešo nozīmīgāko savā dzīvē. Pirmais – tas bija ļoti sen. Kad es tikko sāku darbu kā mākslas zinātniece, saņēmu Latvijas Mākslinieku savienības gada medaļu par labāko kritiku, ko piešķīra aizklātā profesionāļu balsojumā, otrs apbalvojums – Akadēmiskā Palmas zara ordenis, ko man piešķīra Francijas izglītības ministrs par lielo Latvijas arheoloģijas izstādi, kas veselu gadu bija skatāma Parīzē. Šī medaļa – par būtisku ieguldījumu, es to pieņemu kā apliecinājumu, ka mani ir novērtējuši.
– Tomēr zemnieki gribēja vairāk?
– Man ir vairāki argumenti, tie, protams, nevienu zemnieku neapmierinās. Pirmkārt, šī politika ir veidojusies ilgā laikā periodā. Francūzis, vācietis ir tik daudz saņēmuši, pirms Latvija kļuva par dalībvalsti. Otrkārt, šobrīd Latvija ir valsts, kas pārsvarā tikai saņem no Eiropas Savienības, mēs maksājam, bet saņemam atpakaļ daudz vairāk. Savukārt, ja Vācijas un Francijas kontribūcijas budžetā nebūtu, tad visiem klātos grūtāk. Treškārt, jāpieiet reāli, padomājiet – Vidzemes turīgais zemnieks, viņam maksā pietiekami, bet Latgalē, piemēram, maksā mazāk, atbrauc kāds no Rīgas un pasaka: mēs tev, vidzemniek, noņemsim, jūs abi saņemsiet vienādi! Nu nevar tā darīt!
– Pastāstiet vēl par izstādi, kuras iniciatore esat, – “Latvijas traģēdija – 1941.”, ko maija sākumā izstādīja EP.
– Šī izstāde parāda abu totalitāro režīmu noziegumus, jo Rietumvalstu vēsturiskajā atmiņā noziegumi pret cilvēci pārsvarā saistās ar nacismu. Savukārt mūsu tautai abi šie režīmi – gan komunisms, gan nacisms – ir nodarījuši daudz. Kad šo izstādi pirmo reizi redzēju 2011.gadā Okupācijas muzejā, uzreiz uzrunāju muzeja vadību, ka varētu to parādīt EP. Izstāde šeit piesaistīja lielāku uzmanību, jo tā tapa sadarbībā ne tikai ar Latvijas ebreju organizāciju, bet arī ar Eiropas ebreju kopienu centru. Tāds pozitīvs ieguldījums, jo vēl arvien pastāv tāda neētiska sacensība, kuram režīmam vairāk upuru, kurš vairāk noziedzies, kurai tautai – lielāks ērkšķu kronis. Paies laiks, un vairs šāda veida mēģinājums noliegt milzīgas cilvēces daļas negatīvo pieredzi nebūs iespējams. Komunisma noziegumi jau nav saistīti tikai ar Padomju Savienību. Totalitārisms maina formas, paņem citas ideoloģijas, mēs tepat Eiropā pirms 15 gadiem to piedzīvojām – Srebreņicā Bosnijā. Genocīds pret vienu iedzīvotāju grupu par to, kas tu esi – islamticīgais, ebrejs, netiec uzskatīts par politiski lojālu. Var nosaukt bezgala daudz kritērijus, pēc kuriem sākt pēkšņi iznīcināt vai represēt kādu lielu iedzīvotāju grupu.
– Daudzus gadus EP valdīja uzskats, ka par Otrā pasaules kara sekām labāk aizmirst!
– 2004.gadā, kad iestājāmies Eiropas Savienībā, rietumvalstu politiķiem bija liels šoks, ka mēs neko neesam aizmirsuši. Pirmais konflikts bija 2005.gadā, kad EP gribēja pieņemt rezolūciju par Otrā pasaules kara beigām. Tad, kad jauno dalībvalstu deputāti prasīja iekļaut arī šajā rezolūcijā, ka vienu totalitāro režīmu nomainīja cits, sākās konflikts, mūs nesaprata. Par to nevar dusmoties, tas ir līdzīgi kā ar lauksaimniecību. Kad es pirmo reizi par to runāju, tad lauksaimniecības komitejā kāda no kolēģēm teica, ka pie mums viss ir lētāks, un es sapratu, ka viņa vienkārši nezina. Tāpēc tas, ko izdarīja iepriekšējā sasaukuma EP deputāti no Austrumeiropas un Baltijas valstīm, ir vienreizēji! Ja 2005.gadā šie formulējumi tā arī neiegāja rezolūcijā, tad 2009.gadā EP pieņēma rezolūciju par Eiropas sirdsapziņu un totalitārismu, kas ir augstākais politiskais dokuments, kāds Eiropas kontinentā šobrīd pastāv. Par šo rezolūciju nobalsoja pārsvarā visi EP deputāti, 43 atturējās, starp tiem bija arī Tatjana Ždanoka. Protams, cita lieta ir pati prakse. Ja katrs Eiropas skolēns zina, ka fašisms ir pasaules ļaunums, tad par komunismu ir kaut ko dzirdējuši pa ausu galam. Ir vairāki tādi Eiropas dokumenti, kuros konstatēts, ka visa pētniecība par komunisma noziegumiem lielākoties ir to valstu ziņā, kuras pašas to ir piedzīvojušas. Tāpēc es uzskatu par vienu no saviem uzdevumiem to mainīt, kaut kas jau kustas uz priekšu, bet tā ir bruņrupuča gaita. Bet tas nevar notikt tikai politiskā līmenī, būtisks instruments ir arī māksla, ar mākslas tēlu cilvēku var sasniegt visvairāk. Es nesen skatījos Sergeja Lozņicas filmu “Miglā” – baisa filma, man bija daudz jādomā par savu vectēvu mežabrāli. Priecājos, ka režisors Viesturs Kairišs ir sācis filmēt Melānijas Vanagas dienasgrāmatas par piedzīvoto Sibīrijā. Ceru, ka to varēšu parādīt EP.
