Tu stāvi dārza vidū
Un klausies, kā āboli krīt…
Ir atnācis augusta vidus,
Jau flokši sārteni vīd…
Viss pārāk ātri ir beidzies,
Viss ātri rudenī iet…
Vai jāskumst, ka ziedu laiks beigsies?
Tas bija arīdzan tev.
Bet nu tu stāvi un brīnies,
Ka ābeles paklanās tev,
Un, zemu noliecot zarus,
Ābolus klēpī tev ber.
Tu stāvi zem ābelēm pilnām,
Tās sveicina tevi un māj,
Jo gadi kā āboli šogad
Tik raženi apkārt tev stāj.
