Pilsētā uz akmeņiem cits gar citu rīvējas, tāpēc arī ir tik agresīvi. Ko var gribēt, ja dzīvo cits citam uz galvas, joko laucinieki. Liekas, ka ziemā ne tikai debesis nolaižas zemāk, bet arī sienas saspiežas tuvāk – visi vairāk pa māju, vairāk kopā. Rīvējas savējie četrās sienās, rīvējas skolēni klasēs un gaiteņos. Rīvējas autobusos. Vilcienos būtu vairāk vietas, bet tie kursē arvien retāk. Varbūt tiešām arī saspiestība varētu būt iemesls savstarpējai agresijai, ja reiz pat “Labvēlīgais tips” kādā dziesmā atgādina: “Tu man virsū negāzies!”
Cieši jo cieši
Latvijā situācija mājokļu jomā ir sliktākā Eiropas Savienībā, liecina statistikas biroja “Eurostat” dati par 2009. gadu – 58 procenti valsts iedzīvotāju ir pakļauti dzīvošanai saspiestībā. Padomju laikos vienai personai bija atvēlēti seši kvadrātmetri dzīves telpas, ko pielietoja, rēķinot, vai ģimenei pienākas vai nepienākas lielāks dzīvoklis. Tagad katrs dzīvo tik kvadrātmetros, cik var atļauties īrēt vai turēt īpašumā.
No Baltijas valstīm vismazākais saspiestībā dzīvojošo cilvēku īpatsvars ir Igaunijā (41,2 procenti), bet Lietuvā pārapdzīvotos mājokļos mitinās 49 procenti iedzīvotāju. Saulainajā Kiprā tikai viens procents ir saspiests savos dzīves kvadrātmetros, Spānijā – trīs procenti, bet plaši dzīvo arī ne tik saulainajā Nīderlandē un Īrijā.
Saskaņā ar “Eurostat” metodoloģiju, tiek uzskatīts, ka cilvēks dzīvo šaurībā, ja atsevišķa istaba nav katram mājsaimniecībā dzīvojošam pārim, katrai mājsaimniecībā dzīvojošai personai, vecākai par 18 gadiem, divām viena dzimuma personām vecumā no 12 līdz 17 gadiem, katrai personai vecumā no 12 līdz 17 gadiem, kas neiekļaujas iepriekšējā kategorijā, un diviem bērniem, kas jaunāki par 12 gadiem.
Prasības nākotnei
Skolām kaut ko par kvadrātmetriem mēģina teikt Ministru kabineta noteikumi Nr. 610 “Higiēnas prasības vispārējās pamatizglītības, vispārējās vidējās izglītības un profesionālās izglītības iestādēm”, kuru ievērošanu mācību iestādēs uzrauga Veselības inspekcija. Tiesa, inspekcija veic valsts kontroli izglītības iestādēs ar mērķi, lai ierobežotu infekcijas slimību izplatību skolēnu vidū, ne psiholoģisko labsajūtu, ko varētu ietekmēt pieejamie kvadrātmetri. Skolas nereti ir izvietotas vecās ēkās, kur klases ir nelielas, toties tur tad ir augstie griesti, kas nodrošina higiēniski nepieciešamo gaisa kubatūru un apriti, skaidro Veselības inspekcijas sabiedrisko attiecību speciāliste Ieva Raboviča.
Noteikumi paredz, ka minimālā platība viena izglītojamā vietai mācību telpā ir divi kvadrātmetri, taču šī prasība ir obligātā jaunbūvējamām un rekonstruējamām iestādēm. Turklāt minimālo vai maksimālo izglītojamo skaitu izglītības iestādēs un skolās valsts noteica tikai līdz 2009. gada 1. jūlijam. Pašreiz lēmumu par minimālo vai maksimālo skolēnu skaitu mācību iestādēs pieņem konkrētā pašvaldība, skaidro inspekcija.
Tātad skolas vadība nosaka, kurā klases telpā atradīsies konkrētā noformētā klase, ņemot vērā skolēnu skaitu. Tas vairāk gan attiecināms uz sākumskolu vai pamatizglītības iestādēm, kur bērni mācību procesā pārsvarā nemaina mācību telpas.
Starp prasībām, kas ir obligātas tikai jaunbūvējamām un rekonstruējamām iestādēm, ir arī atpūtas un rekreācijas telpas. Taču ir norāde – ja ēkā tādas nevar izvietot, pakalpojums jānodrošina. Tas jau atkal ir katras skolas ziņā, vai tiek veidota kāda aktīvās atpūtas, rotaļu telpa vai – gluži otrādi – miera stūrītis bērniem.
Kārtība nozīmē struktūru
“Saspiestība ir tikai viens no agresijas faktoriem,” atgādina psiholoģe Andželika Kāle, taču katram ir nepieciešama sava dzīves telpa. Cik liela – to jau nosaka gan kultūrvēsturiskas, gan individuālas īpatnības. Piemēram, ziemeļnieki izvēlas ieturēt lielāku distanci, kamēr dienvidnieki sarunā mēdz virzīties tuvāk un biežāk arī pieskaras sarunbiedram. Sava nozīme ir temperamentam, nervu sistēmas tipam u.c. Tomēr psiholoģe pieteic, ka telpa vairāk vērtējama kvalitatīvās, ne tikai kvantitatīvās kategorijās.
“Sensenos laikos lauku sētā, lai taupītu siltumu un gaismu, vienā istabā sadzīvoja visi. Ja ir tāda nepieciešamība, atbilstoša kultūrvēsturiskā situācija, tas ir iespējams. Ģimenes sekmīgai funkcionēšanai būtiska ir pieaugušo spēja, prasme radīt un strukturēt telpu. Tas pats princips attiecas gan uz mājām, gan skolu,” skaidro A. Kāle. Ir gadījumi, kad saspiestība netraucē ģimenei būt harmoniskai, tāpat arī it kā pārpildītajā skolā viena klase var būt draudzīga un radoša, kamēr citā arvien problēmas sagādā agresija un cīņa par teritoriju.
Ielikt stabilus pamatus
“Ir arvien vairāk bērnu, kuri nevar mācīties lielā klasē. No impulsu pārbagātības viņiem zūd orientācija laikā, telpā,” teic A. Kāle un mudina atcerēties, kādas izjūtas pārņem, ieejot skolā starpbrīža laikā. Daudz cilvēku, ar kuriem jārēķinās gan fiziski, piemēram, lai nesaskrietos, gan psiholoģiski – jāveido attiecības. Ja būtu barometri vai kādi citi sensori, tie visi uzrādītu pārslodzi. “Bet bērnam arī jādomā un jāmācās!”
Ja haoss ir attiecībās mājās un skola sagaida ar to pašu, bērnam ir divtik grūti. Turklāt psiholoģe pēc savas pieredzes zina teikt – bērni tagad ir citādi, ar asāku skatienu, spēcīgāk uztver emocionālas nianses.
Gan skolā, gan dzīvē vispār lielāks ieguvējs būs tas, kurš būs sociāli vairāk nobriedis, ar veselīgu pašapziņu. Lai tādu izveidotu, vecākiem ir jānotur trauslais līdzsvars starp saudzēšanu un rūdīšanu un jāpiedāvā skaidra vērtību struktūra. A. Kāle atzīst, ka viņai palīdz rakstnieces Annas Brigaderes nosauktie spēka vārdi – Dievs, daba, darbs.
“Dievs dod vertikālo asi dzīvei, daba atgādina par mūžīgo ritējumu, ieliek izpratni par savstarpējām likumsakarībām, par dzīvību. Savukārt fizisks darbs, fiziska slodze, kustības gluži bioķīmiski cilvēkam rada prieka un laimes hormonu,” uzskaita A. Kāle.
