“Man par tevi teica.” “Man par tevi arī.” “Ko mums tagad klausīt?” “Ko mums tagad darīt?” Šīs ir rindas no populārās dziesmas “Viena tante teica”. Dziesmas nosaukums jau folklorizējies, un, dzirdot frāzi “viena tante teica”, visiem ir skaidrs, ka teiktais īsti neatbilst patiesībai. Kāpēc cilvēki viens otru aprunā? Iemesli ir dažādi, un galveno izcelt nav iespējams, jo raksturi, mentalitāte, ģimenes attiecību modeļi, attieksme pret dzīvi ir atšķirīga. Intriganti un patiesības meklētāji – tik atšķirīgi var būt cilvēki, kuri aprunā svešinieku, tuvinieku, kolēģi.
Palīdz uzturēt dzīvesprieku
Kurš tenko biežāk – vīrieši vai sievietes? Kāds teiks sievietes, cits – vīrieši. Trešais variants – dzimumam nav nozīmes. Taisnība būs visiem. Taču zinātnieki apgalvo – sievietes no tenkošanas gūst baudu. Hārvarda universitātes zinātnieki pētījumā pierādījuši, ka tenkojot vairums sieviešu samazina stresa līmeni un veicina veselīgu dzīvesveidu.
Lielākā daļa sieviešu gūst baudu, uzklausot ziņas par cita cilvēka dzīvi, un katra desmitā sieviete nespēj glabāt noslēpumus. Dalīšanās ar tenkām stiprina kopības sajūtu un vairo piederības apziņu sabiedrībai. Svarīga ir katra pļāpu pulciņā iesaistīto reakcija uz dzirdēto.
Zinātnieki secina, ka tenkojot cilvēki jūtas laimīgāki, jo, pļāpājot un apspriežot citu dzīvi, biežāk smejas, un tas ir veselīgi. Tātad tenkošana palīdz uzturēt dzīvesprieku, tā ļauj iegūt jaunu informāciju, atrast draugus un norobežoties no nevēlamiem cilvēkiem. Cilvēku tenkošana tiek salīdzināta ar baros dzīvojošo pērtiķu komunicēšanu, kuri viens otram attīra kažoku no parazītiem. Tā veido ģimenes, draugu sistēmas hierarhiju.
Jautā par privāto dzīvi
Cilvēka privātā dzīve ir cilvēka personīgā telpa, un nav pieklājīgi par to interesēties dziļāk vai vērtēt cilvēku pēc tā, kā viņš dzīvo, secina Pozitīvās domāšanas centra “Pavasara studija” vadītāja Inese Prisjolkova. Savā interneta portālā pozitīvās domāšanas eksperte atklāj: “Ar visu to, ka es ar milzīgu pietāti izturos pret cilvēka personīgajām robežām. Ar visu to, ka mani patiešām neinteresē “kas, ar ko un kāpēc”. Ar visu to, ka žurnālus par privātajām dzīvēm lasu tikai tad, ja mani šī pieredze var iedvesmot vai noderēt, izrādās, ka es tomēr daudz veltu uzmanību jautājumam par privāto dzīvi.
Es pati ļoti dalos ar to, kas manā dzīvē ir noticis. Un daru to ne tikai domu un teoriju līmenī, bet arī ar saviem dzīves piemēriem, kā tas manā dzīvē strādā, kas no tā mainās, un līdz ar to, kas manā dzīvē notiek. Un, tā kā ar savu dzīvi dalos tik ļoti, loģiski, ka mani iedvesmo tas, ko savās dzīvēs sasniedz citi vai kā citi tiek pāri kaut kādām dzīves situācijām, kurām es varbūt vēl ne. Un arī mans ikdienas darbs ar visiem semināriem, privātām konsultācijām un sarunām liek diezgan daudz pieskarties citu cilvēku dzīvēm.” I. Prisjolkova cenšas sameklēt pozitīvo cilvēku vēlmē apspriest citu cilvēku dzīvē. Viņa lasītājiem uzdod retoriskus jautājumus: “Vai ir būtiski, kā dzīvo mūsu ārsts, bērnu auklīte, kaimiņš vai seriālu aktrise? Vai ir svarīgi, kā dzīvo dziednieks vai, piemēram, skolotājs, kas palīdz sakārtot citiem vai mums dzīves? Vai ir būtiski, kā viņš pats savā dzīvē tiek galā vai netiek galā ar kaut kādām svarīgām dzīves jomām?”
Nepatīkamākais – citi zina vairāk
“Teorija par to, ka aprunāšanā ir arī kaut kas labs, paliek teorijas līmenī, kad jāsastopas vaigu vaigā ar pretīgu klačošanos. Ir daudz tantīšu, kurām nav savas privātās dzīves, un viņas barojas no ziņām par kaimiņu, kolēģu, radinieku dzīvēm. Un pretīgākais ir tas, ka katrs izpušķo savu taisnību. Tas notiek līdzīgi kā bērnībā spēlētajā spēlē “Klusais telefons”. Spēles sākumā viens pasaka klusi vārdu, nākamais jau sadzirdējis kaut ko citu. Rezultātā Jānis, kurš pa ceļam kolēģi Maiju atvedis uz mājām un palīdzējis ienest viņai mājā iepirkuma maisus, tiek dēvēts par viņas vīru,” situāciju ieskicē Daiga. Viņa uz savas ādas izjutusi, ko nozīmē “klusais telefons” dzīvē. “Mani pataisīja par šķirteni, pielaulāja man radinieku, kurš kādu laiku dzīvoja mūsu ģimenē un palīdzēja izņemt bērnu no bērnudārza. Diemžēl tantiņām pie mājas ir cita realitāte, viņas patiesība pat neinteresē, viņas rada savus seriālus, kur galvenās lomas ir kaimiņiem. Es tiešām neticu, ka šāda aprunāšana kaut ko var cilvēkam iemācīt. Tādu cilvēku ir maz, kas neaprunā otru ļauni, jo katrs neizbēgami pieliek klāt kaut ko no savas saprašanas. Vissliktākais, ja klaču tantiņa sāk mani mācīt, kā jādzīvo, par pamatu ņemot savu izdomāto notikumu gaitu. Uzskatu, ka vislabākais veids, kā uzzināt patiesību, ir jautāt tieši uz aci, nevis aiz muguras kaut kādā klaču pulciņā, apspriežot versijas par citu dzīvi,” ir pārliecināta Daiga.
Aforismi
Mūsu kopējo draugu vājību un dīvainību apspriešana – liela bauda un draudzības cements.
Tu vari aizvērt pilsētas vārtus, bet nevari aizdarīt ienaidnieku mutes.
Labs cilvēks var acīs nopelt otra ļaunumu, bet nekad nerunās pats un neļaus otram runāt ļaunu aiz muguras.
Ir pārsteidzoši dzirdēt, ko ļaudis runā tev aiz muguras un cik tas viss ir patiesi.
Tas, kas tavā klātbūtnē aprunā citu, aprunās arī tevi aiz muguras.
Neaprunā savu tuvāko, lai pašam nenāktos dzirdēt ko tādu, par ko nebūsi priecīgs!
Ej savu ceļu, un lai cilvēki runā, ko vien vēlas!
Lai norimtu aprunāšana, nepievērs tai uzmanību!
Viss atkarīgs no motivācijas
DAINIS BALODIS, PSIHOTERAPEITS UN SEKSOPATOLOGS
Viss atkarīgs no motivācijas, kāpēc cilvēks runā par cita cilvēka privāto dzīvi. Var apspriest kādu sarežģītu situāciju svešinieka dzīvē, lai gūtu pieredzi un izdarītu secinājumus par savu dzīvi. Var aprunāt otru, lai tenkotu.
Motivācija ir tā, kas nosaka, vai vērtējam to pozitīvi vai negatīvi. Starp zinātkāri un ziņkārību var novilkt robežu. Abos gadījumos ir vienāda rīcība, bet dažādi efekti. Rezultāts abos gadījumos ir atšķirīgs. Zinātkāre dod cilvēkam jaunu pieredzi, ziņkārība tikai vairo intrigas.
Cilvēka raksturs un arī ģimene veido katra attieksmi un vēlmi apspriest citu cilvēku privāto dzīvi.
Mans secinājums – cilvēki Latvijā ir ļoti ziņkārīgi, viņi vēlas pa atslēgas caurumu ielūkoties, kas notiek citu guļamistabās. Par cilvēku ziņkārību liecina dzeltenās preses popularitāte.
