Gulbeniete Gunita Zvirgzdiņa atzīstas, ka tic sapņiem. Ne reizi vien dzīvē ir pierādījies, ka atliek tikai nodomāt, formulēt vārdos… Un kaut kur izplatījumā tas ir sadzirdēts. Atliek gaidīt! Gunitai sapņi piepildās tad, kad viņa to gaidījusi vismazāk. Kad jau ir pat aizmirsusi par sapņoto. Tā nu iznāk, ka sapņi viņu atrod paši. Protams, katrā vecumā ir savas prioritātes. Nākamgad vasarā Gunitai paliks 40. Jubileju viņa sagaidīs ar vēl viena sapņa piepildījumu. Viņa izveidoja pati savu mazo uzņēmumu. Gunitai pieder salons daudzdzīvokļu mājas pagrabiņā Gulbenē kur arī iepriekš ir bijis līdzīgs salons. Tur tiek sniegti skaistumkopšanas pakalpojumi. Gunitai ir savējo klientu loks.
“Nesen mājās uzgāju vecu laikrakstu “Dzirkstele”, kurā bija raksts par mani. Toreiz esmu teikusi, ka mana karstākā vēlēšanās ir 40 gadu vecumā sākt pašai savu biznesu. Lūdzu, tūlīt būs 40 un viss notiek. Toreiz, pirms gadiem, savu vēlēšanos biju izteikusi neapdomīgi. Acīmredzot zemapziņā to vēlējos,” stāsta Gunita.
Būt novērtētai!
Viņai svarīgs ir ne tikai pašnovērtējums, bet arī citu cilvēku attieksme. “Es pazīstu šo pilsētu. Un te visi zina mani,” saka Gunita. Tā ir vienreizēja sajūta, kad apjaut – cilvēki mani mīl. Gunita to novērtēja nesen, kad kļuva par uzņēmēju un veidoja savu salonu. Uz pirmo viņas aicinājumu atsaucās un talkā nāca arī tādi cilvēki, ar kuriem viņa nav nemaz tik ļoti labi pazīstama. Draugi bija tie, kas iesaistījās un aizlika labu vārdu. Viņa atklāj recepti, kā var iekarot cilvēku simpātijas. Tā ir patiesa interese par cilvēkiem un vienlaikus distance jeb takta sajūta. Strādājot pakalpojumu sniegšanas jomā, bez tā iztikt nevar. Uz skaistumkopšanas salonu cilvēks nāk atpūsties. Daudziem tas saistās ar dvēselisku sarunu. “Jāmāk uzklausīt un iegūto informāciju “neliet” tālāk,” saka Gunita.
Ieklausīties!
Par vienu no savām vērtīgākajām īpašībām Gunita uzskata prasmi ieklausīties sarunbiedrā. To viņa ir iemācījusies, jau strādādama par mediķi. Pirmais profesionālās izglītības diploms, ko savā mūžā ieguva Gunita, ir saistīts ar medicīnu. Arī šī profesija bija izsapņota. Turklāt vidusskolā “LOTOS” vienībā viņai tika iedalīta medicīnas māsas loma. Jau tad meitenei iepatikās mediķes soma ar sarkano krustu. Loģiski, ka tālāk Gunitas ceļš veda uz medicīnas skolu. Pirmā darba vieta bija Gulbenes slimnīcas uzņemšanas nodaļā.
“Tas laiks bija fantastisks. Mēs uzņemšanas nodaļā pacientiem pašas sašuvām brūces. Mācījāmies klausīties un ziņkārīgām ausīm tālāk nestāstīt, ko esam dzirdējušas. Ko tikai nenācās piedzīvot!” stāsta Gunita. Viņai patika šis darbs. Taču pēc dēla piedzimšanas atgriezties tur nebija iespējams, nebija brīvas štata vietas. Tālāk viņas ceļš vedis uz Balvu slimnīcu, kur Gunita nostrādāja vēl divus gadus līdz štatu samazināšanai.
Draudzēties!
“Viss notiek tā, kā tam ir jānotiek,” atzīst Gunita un piebilst, ka joprojām par saviem draugiem uzskata Balvu ārstus, kas, viņasprāt, ir ne tikai sirsnīgi, bet arī brīvi no iedomības. “Ir cilvēki, kurus iepazīsti, un viņi kļūst draugi uz mūžu,” par balveniešiem saka Gunita.
Gunitai vajag, lai viņai būtu interesanti. “Ja nav intereses, tad darbs nesniedz gandarījumu. Man darbs zināmā mērā ir arī mans hobijs,” atzīst Gunita.
Būt uzņēmīgai!
Gunita nav no tām, kas ilgi raud un mokās kompleksos, ja dzīvē kaut kas nenotiek tā, kā gribētos. Viņa atceras laiku, kad bija palikusi bez darba. Ne jau uzreiz viņa bija gatava atteikties no medicīnas un pārslēgties uz kaut ko citu.
“Atceros, kādi tikai kursi man kā bezdarbniecei netika piedāvāti. Neko neņēmu pretī. Visbeidzot man radās iespēja mācīties par manikīri. Tas man patika. Pati tagad kursos esmu citām meitenēm mācījusi nagu kopšanu. Patīkami, ka sešas no manām audzēknēm turpina strādāt šajā jomā. Pirms 10 gadiem sāku strādāt mācību centrā “Austrumvidzeme”, sākumā – solārijā, tagad – grāmatvedībā. Uzņēmuma vadītāja Aija Kalēja bija tā, kas mani rosināja turpināt mācīties dažādos kursos datorzinībās, projektu vadībā, grāmatvedībā. Apstāties nevarēju. Šogad februārī beidzu Rēzeknes Augstskolu un ieguvu juristes diplomu. Un tas vēl nav viss, es noteikti iegūšu arī maģistres grādu jurisprudencē,” saka Gunita. Notika tā, ka, paplašinoties uzņēmumam “Austrumvidzeme”, tur nolēma atteikties no solārija pakalpojumu sniegšanas. Nopirkt salona iekārtas pirmajai piedāvāja tieši Gunitai. Viņa piekrita.
Bez aizspriedumiem!
Gunita uzskata, ka labs ir viss, kas ir saprāta robežās. Tas ir galvenais arguments, ko viņa liek pretī tiem, kuri šaubās, cik veselīga ir sauļošanās solārijā. Protams, tam ir jānotiek īstajā laikā. Viņa seko tam, lai klienti būtu ieguvēji, nevis zaudētāji. “Cīnos ar jauniešiem, kuri pārlieku aizraujas ar sauļošanos. Priecājos, ka viņi mani, kā saka, ņem galvā. Viņi ir tie, kas vēlas sauļoties 20 minūtes un pēc tam uzreiz vēl 20 minūtes un vēl… Es nekad tam neesmu piekritusi,” saka sieviete.
Smaidīt!
Gunita pieder tiem, kam ir jautri un priecīgi arī bez stimulatoriem. Viņa saka, ka gadi nebaida. “Es savā vecumā jūtos labi. Mana pārliecība, ka katrā vecumā ir savs skaistums,” saka Gunita. Tajā pašā laikā viņa atzīst, ka nav zaudējusi un nekad nezaudēs spēju uz pasauli paraudzīties bērna acīm. “Gan jau tas nekad nemainīsies. Arī kad būšu omīte un auklēšu mazbērnus, es nebūšu mainījusies,” viņa smej. Dzimusi Dvīņu zīmē, Gunita ir radusi pa dzīvi uz priekšu iet ar smaidu. Gunita arī šodien tāpat kā toreiz, kad viņai bija 18, var 30 grādu salā iet minisvārkos. Viņas skaistākās jaunības atmiņas ir par diskotēkām Stāmerienas “Aliansē”. “Mēs braucām uz turieni ar bānīti un gājām pa dzelzceļa sliedēm dziedādami. Fantastiski!” atceras Gunita.
Viņa prot būt kompānijas dvēsele. Tāpēc viņu aicina kāzās par vedējmāti. “Patīk sarīkot svētkus,” atzīst Gunita. Turklāt prot būt atpūtas organizatore ne tikai citiem, bet, pirmkārt, savējiem, ģimenei. “Manējie ir mans atbalsts. Mans draugs Agris ir mana stiprā aizmugure. Arī mans 17 gadus vecais dēls Artūrs prot mani pārsteigt vislabākajā nozīmē. Šovasar manā dzimšanas dienā dēls mani pacēla rokās un nesa goda aplī. Tā bija laimes sajūta!” stāsta Gunita.
Mīlēt!
“Uzskatu, ka īstu mīlestību var sastapt tikai reizi dzīvē. Pēc tam arī ir mīlestība. Taču tā ir jau citāda. Cilvēks ar gadiem kļūst gudrāks, iemācās cienīt, novērtēt. Tomēr tās rozā brilles ir tikai reizi mūžā,” saka Gunita.
Viņa vēro sava dēla paaudzi un spriež, vai viņi ir tādi paši. Ir vērtības, kas nemainās. Un tomēr kaut kas ir citādi. “Liekas, ka jaunajā paaudzē mīlestības attiecībās meitenes psiholoģiski ir mainījušās lomām ar puišiem. Tagad nevis viņi, bet viņas ir tās, kas cīnās par pretmīlu, kas iekaro,” atzīst Gunita. Viņa nesaka, ka tas ir slikti vai nepareizi. Ir citādāk. Tomēr Gunitai žēl, ka meitenes tādējādi zaudē attiecību romantiku. “Šodien meitenes visu var. Viņas ir bezbailīgas. Pie manis tāda sajūta, runājot par pašizpausmi profesijā, darbā, atnāca briedumā. Es arī visu varu pati. Izdarīšu, piezvanīšu, noorganizēšu, pacelšu, atnesīšu. Un tomēr ir tik patīkami, ja vīrietis pakalpo, ja saredz, uzmin, ka sievietei ir jāpalīdz. Dabā tomēr ir jābūt līdzsvaram,” uzskata Gunita.
Gunita nekad nepiekritīs apgalvojumam, ka naids ir mīlestības turpinājums. “Es to neatzīstu. Ja divi cilvēki nevar sadzīvot kopā, vai tāpēc ir jānaidojas? Mēs varam palikt draugi! Varam palīdzēt viens otram. Kāpēc mocīties, ja ir visa pasaule vaļā?!” uzskata Gunita.
Ticēt!
“Visā ir sava daļa taisnības. Kad lasu labu grāmatu, kad ieklausos kādā, es noticu. Tas liek aizdomāties. Es nenoliedzu neko un nevienu. Tomēr par visu man ir savs viedoklis,” atzīst Gunita. Un reizēm dzīvē ir bijušas situācijas, kad pierādās – var notikt neiedomājamais! “Man bija reiz tā, kad likās: visi striķi trūkst! Un tad viens cilvēks man teica: “Neuztraucies, tevi gaida brīnums. Tas var notikt tūlīt!” Un notika! Viss atrisinājās!”.
Un tomēr pati galvenā atziņa esot, ka nekas nemainīsies, brīnums nenotiks, ja cilvēks pats to nevēlēsies, ja neko nedarīs. To Gunita saka, būdama katoliete. “Cilvēkam vienmēr pie tā ir jāstrādā. Nevar urbināt degunu un neko nedarīt,” uzskata Gunita. Vēl viens viņas sapnis ir par savu māju ar kamīnu un suni uz paklāja.
