Pēc lietainas un svelmes pilnas asaras, kurā gulbeniete I.Troice brīžiem jutās kā apmaldījies bērns, kas vientuļi slauka asaras un neredz izeju no melna problēmu biezokņa, viņā atkal ir atgriezies garīgs līdzsvars un vēlēšanās apliecināt sevi.
Pēc lietainas un svelmes pilnas bezgalīgi garas vasaras, kurā gulbeniete Inga Troice brīžiem jutās kā apmaldījies bērns, kas vientuļi slauka asaras un neredz izeju no melna problēmu biezokņa, viņā atkal ir atgriezies garīgs līdzsvars un vēlēšanās apliecināt sevi. Viņa atkal vēlas nākt cilvēkos, būt laipna un atvērta ticot, ka nenāksies vilties. Bieži vien uzskatīta par skandalozu, aprunāta, pelta – Inga nopurina nenovīdību un uzdrīkstas būt pati.
Tāda ir sajūta, satiekot viņu norunātajā intervijas vietā. Tā ir māja, kurā Inga dzīvo kopā ar meitām Kitiju un Lailu un savu mammu. Ingai kājās ir mīkstas, bērnišķīgi mīļas un smieklīgas čības, kas viņas kāju pēdas padara nesamērīgi lielas un jocīgas. Tā ir silti. Viņa mani cienā ar kafiju, un saruna rit atraisīti, atklāti un sirsnīgi. Kā jau mājās. Inga pārsteidz ar atklātību un patiesumu.
– Pēc tavas dzīves drūmās vasaras tu esi spējusi sapurināt sevi. Tu esi tā pati vai cita?
– Neviens nav redzējis manas asaras. Tās paliek spilvenā. Man nepatīk, ka redz manas saraudātās acis, žēlo. Ne mājās, ne ārpus tām. Tāpēc daudziem liekas, ka esmu nesatricināma un ka man nav emociju. Taču brīžos, kad ir pavisam slikti, izraudāšanās spilvenā palīdz vislabāk. Es varu raudāt visu nakti, bet zinu, ka no rīta neviens to neredzēs. Es uzlikšu svaigu gurķu šķēles uz acu plakstiem, un visas asaru pēdas pazudīs. Neviens neko nebūs manījis.
Esmu mainījusies, saprotot, ka nevar dzīvot vakardienā. Bērni ir tie, kuru dēļ nedrīkst padoties pesimismam. Ja viņu nebūtu, domāju, ka arī manis vairs nebūtu. Kad neko nevar labot, kad notikušais ir smaguma un dramatisma pilns, ir velti lauzīt galvu, meklējot vainīgo. Vajag atcerēties un domāt labo.
Jau no 20 gadu vecuma man dzīvē nav bijis veiksmes mīlestībā. Liekas neticami, vai ne? Sākotnējā mīlestība, sākot ģimenes dzīvi, ātri vien izplēn. Ja nav saskaņas, rodas sarūgtinājums. Taču laikam tas ir jāpieņem. Cilvēku nevar pavadīt veiksme visās dzīves jomās. Man ir daudz kas cits kā, iespējams, daudziem pietrūkst. Taču arī man ir neatrisināmas problēmas.
Esmu tiekusies pēc laimes ģimenes dzīvē, bet man nav izdevies to sasniegt. Kas ir laime? Laikam tās ir mirkļa izjūtas. Kad bērni ir veseli, paēduši, mājās ir silti, omulīgi un visiem tuviniekiem klājas labi. Tad jūti, ka vari sevi realizēt arī sabiedrībā. Bet varbūt pietiek ar to, ka apzinies – esi kādam vajadzīga. Esmu vajadzīga saviem bērniem, mātei. Tie ir mani tuvākie cilvēki, kuru dēļ ir vērts dzīvot. Laikam katram, lai justos sabiedrībā noderīgs, pirmkārt, ir jārealizē sevi privātajā dzīvē. Ja viss ir labi mājās, labi jūties arī ārpus tām. Es iespaidojos no tuviniekiem. Ja viņiem ir labi, tad arī man ir labi. Bet, ja kādam ir slikti, moka problēmas, tad arī es jūtos slikti. Man ir gribējies būt neatkarīgai sievietei, bet pilnībā tas nekad līdz šim nav bijis iespējams. Varbūt tāds ir mans liktenis.
– Par spīti visam daudzi tevi apskauž.
– Par ko mani apskaust? Viss atkarīgs no tā, kas cilvēkam ir prioritāte. Ja tās ir materiālās vērtības, tad varbūt savā ziņā skaudībai ir pamats. Taču man pašai materiālie labumi noteikti nav prioritāte. Domāju, ka skaudībai nav pamata. Neviens nezina, kā justos cita cilvēka ādā. Ja kādam nāktos izdzīvot manu dzīvi, tad šaubos, vai gribētos apskaust.
Reizēm esmu pārāk paļāvusies uz cilvēku labticību, pretī saņemot atskārsmi, ka ir lietas, ko nevar ietekmēt uz labu. Kad man ir nauda, es nekad neesmu to žēlojusi tuviniekiem, draugiem, labiem cilvēkiem, kas lūdz palīdzību. Kaut vai pilnīgi svešiem. Pie manis reiz atnāca kāda nepazīstama sieviete ar dēliņu un lūdza iedot piecus latus. Teica, ka gribot mazajam kaut ko garšīgu nopirkt uz Ziemassvētkiem. Iedevu. Sieviete sāka nākt un prasīt naudu regulāri, līdz konstatēju, ka no viņas jūtama alkohola smaka. Cilvēki man teica, ka šī sieviete dzerot un, visticamāk, dēlam paredzēto naudu izlieto grādīgo dzērienu iegādei. Tad pateicu: “Nē.” Uzskatu, ka sieviete, kas ir māte, nedrīkst krist tik zemu. Viņas pienākums ir rūpēties par bērnu.
– Vai šoruden uzsāktās mācības astroloģijas kursos ir vaļasprieks vai vēlēšanās izprast savas dzīves problēmas?
– Man vienmēr ir interesējusi astroloģija un ir licies, ka piemīt izteikta intuīcija. Daudz kas ir piepildījies, ko iepriekš esmu paredzējusi. Tāpēc arī radās interese. Kursos varēšu apgūt vispusīgas zināšanas, ceru kļūt par sertificētu astroloģi ar tiesībām darboties šajā jomā. Esmu izpētījusi personisko horoskopu. Materiālā labklājība man ir zvaigznēs ierakstīta. Taču man ir noteiktas arī karmiskas saites ar vīriešiem, kurus līdz šim biju sastapusi savā dzīves ceļā. Tātad tā ir bijusi neizbēgamība. Turklāt laikam ilgstoša laime mīlestībā man nav lemta. Vīrieši man nedrīkst darīt pāri, ja es to nepiedodu. Ja manī paliek rūgtums, tad tas turpina izraisīt karmiskas sekas. Arī pāri darītāji nejūtas laimīgi. Šajā ziņā manī ir kaut kas raganisks. Bet katrā sievietē ir daļa no raganiņas. Un tā tam ir jābūt. Daudzi teikuši ka man ir raganiski zaļas acis, bet patiesībā to krāsa mainās. Kā hameleonam.
– Tu dzīvo brīvmākslinieces dzīvi. Tas laikam ir vispieņemamākais variants?
– Pēc bioloģiskā pulksteņa esmu pūce. Nevaru dzīvot bez publiskiem pasākumiem, sabiedrības, saviesīgas dzīves. Varu būt cilvēkos un negulēt visu nakti. Toties man vajag ilgāk pagulēt no rīta.
– Cik laika tu diendienā pavadi pie spoguļa, lai sevi sakoptu?
– Maz. No mazotnes esmu mācīta, ka sievietei vienmēr ir jāizskatās labi. To man mācīja galvenokārt mamma, daudz esmu guvusi Jelgavā, mācoties baleta studijā. Man bija desmit gadi, kad pasniedzēja, bijusī balerīna man teica: “Sievietei jebkurā vecumā ir jāizskatās tā, lai, paejot garām, pat sirmgalvis atskatītos.” Tas, cik laika katru dienu pavadu pie spoguļa, ir atkarīgs arī no garastāvokļa. Dažreiz pamostos un jūtos labi, jūtos skaista. Ar to pietiek. Laikam esmu zemes cilvēks. Kad man ir slikti, eju uz dārzu. Tur es arī zināmā mērā relaksējos. Pavasarī manā dārzā ziedēs balta magnolija un citas puķes, kuru stādus uzdāvinājuši draugi un kaimiņi.
– Katrs cilvēks meklē ideālu. Kāda, tavuprāt, ir ideāla sieviete un kāds – ideāls vīrietis?
– Es nekad nevienu neesmu idealizējusi. Ideāla ir sieviete, kuru par tādu uzskata viņas mīļotais vīrietis un bērni. Citiem, iespējams, šī sieviete neliksies pilnība. Un tas ir normāli, jo ideālu cilvēku nemaz nav. Ideāla māte? Te gan ir noteikti kritēriji. Tā ir sieviete, kas daudz laika pavada kopā ar saviem bērniem, kas viņiem palīdz mājās sagatavoties nākamajai mācību dienai skolā, pildīt mācību priekšmetos uzdoto. Ideāla māte ir tā, kas bērniem spēj sniegt mīlestību, rūpes un visu nepieciešamo. Laikam gan tāda mēs neesam neviena. Droši vien pat tā māte dzērāja, kas nāca man lūgt naudu, savam bērnam liekas ideāla.
Es patiešām biju ideāla māte saviem bērniem, kamēr tie sasniedza pusotra gada vecumu. Tas ir laiks, kad mazuļi pilnībā atkarīgi no mātes. Tolaik es pilnībā dzīvoju viņu dēļ. Bet, līdzko mani bērni paši spēja atvērt ledusskapi, viņiem bija jākļūst patstāvīgiem. Visu dzīvi ar viņiem neviens neauklēsies. Man ir prieks par to, ka manas meitas ir patstāvīgas un dzīvē nepazudīs. Viņas savstarpēji strīdas, reizēm pat saplūcas, taču nespēj dzīvot viena bez otras. Vēlos, lai turpmāk dzīvē man saglabātos draudzīgā saikne ar meitām, lai pusaudža vecumā viņas nenoslēgtos sevī, bet gribētu man uzticēties.
Kādam jābūt ideālam vīrietim? Vīrišķīgam, inteliģentam. Skaistam? Diezin vai. Noteikti ir jāprot pelnīt naudu, lai viņa mīļie justos labi. Bet arī šāds vīrietis būs ideāls vienai sievietei, nevis visām.
– Tev izdodas apvienot sevī lietišķo un sievišķīgo sievieti?
– Laikam izdodas. Man dzīvē ir bijuši brīži, kad mēnesi jāiztiek ar pieciem latiem. Tad ir grūtāk rūpēties par izskatu, jo nav pat par ko iegādāties pārtiku. Svarīgi ir to neizrādīt. Jāsaprot, ka mazāk svarīgi, cik dārgs ir tavs apģērbs, bet tam ir jābūt vienmēr tīram, svaigam. Pēc laika likteņa pavērsiens situāciju maina.
– Tici liktenim?
– Jā, ticu. Ja citus veiksme pati atrod, tad uzskatu, ka mani atrod gan veiksme, gan neveiksme brīžos, kad es to nemeklēju. Taču ticu arī tam, ka cilvēkam ir dota iespēja labot savu likteni, kaut ko noteiktās robežās mainīt. Vajag tikai tam noticēt. Esmu kristīta katoļu baznīcā un grūtos dzīves brīžos meklēju spēku dievnamā. Tā nav nejaušība, ka vīrs Jānis mūsu ģimenes māju uzcēla blakus Gulbenes vecajai katoļu baznīcai. Tāda bija mana vēlēšanās.
– Papildinot visu jau minēto, bez kā vēl tavs liktenis nav iedomājams?
– Bez pilsētas, bez tai raksturīgā trokšņa un kņadas, cilvēkiem. Bez draugiem! Man ir maz draugu, bet tie ir patiesi un uzticami, ir mani atbalstījuši grūtās dzīves situācijās. Taisnība ir parunā, ka īstie draugi ir tie, kas nevairās, kad tev klājas slikti. Nupat dzimšanas dienā draugi man sarīkoja mājās brīnišķīgus svētkus. Bija tik labi just viņu atbalstu, sirsnību. Tas ir svarīgāk par materiālām dāvanām. Protams, priecājos arī par tām. Man uzdāvināja jaunu mobilo telefonu, kuram ir digitālā fotokamera. Jauki! Vēl neesmu pilnībā apguvusi visas šā telefona funkcijas.
Nevaru iedomāties savu dzīvi bez grāmatām. Brīžos, kad nododos lasīšanai, vēlos būt pilnīgi viena. Mājinieki zina, ka tad mani nevajag traucēt. Ja ir iespēja, varu lasīt visu dienu, kamēr pāršķirta pēdējā grāmatas lappuse.
***
Inga Troice
7.septembrī svinēja 33 gadu jubileju, ir šovasar mūžībā aizgājušā Gulbenes uzņēmēja Jāņa Troiča atraitne, audzina meitas Kitiju (11 gadi) un Lailu (pieci gadi).
Ir studējusi ekonomiku Latvijas Valsts universitātē, bet šoruden uzsākusi mācības Astrologu asociācijas organizētajos divgadīgajos kursos.
Vada nodarbības Ingas modes studijā Gulbenes kultūras centrā un ir pasniedzēja SIA “Austrumvidzeme” mācību centrā, kur darba meklētājiem stāsta par mārketingu, uzņēmējdarbību un tirdzniecību.
